"What's this, that shines In the high hallways?" "Close the door, my son: Eleven has struck." "In my eyes, all unwilling, Four lanterns are shining." "Those people again Must be scouring the copper."
Leek of lean silver, The moon on the wane Sets yellowish streamers On yellow towers. Night calls a-tremble At balcony windows: Hounds by the thousands Unknowing, pursue her. Wine-smell and amber Drift down the hallways.
Breeze from wet cane, Murmur of voices, Old phrases spoken Under the broken Archway of midnight. Bullocks and roses Are taking their slumber. High in the hallways Cry the four lamps With the rage of St. George.
Sad valley women With masculine blood, Cool as young flower, Sharp as young thigh, Old river crones At the foot of the mountain Weep for a moment That all is a tangle, Of names and long hair. Facades of lime Whiten and square The print of the night. Seraphim, gypsies, Play the accordion. "When I die, Mother, Tell the whole world. Send the blue cables Northward and Southward."
Seven cries, seven wounds, Seven big double poppies, Cast opaque moons In the big dark rooms.
Full of cut hands And chaplets of flowers, The ocean of wows Sounded, resounded, Who would know where? And the sky slammed its doors On the brawl of the forest, And the lights cried on In the high hallways.
Re: The Gypsy Ballads of Federico Garcia Lorca [ENG]
17.12.2012 11:49
Vai esi paskatījies krājumu Kliedziens Knuta Skujenieka atdzejojumā?
Bantu pievienojies: 20.11.2012 Komentāri: 161
Re: The Gypsy Ballads of Federico Garcia Lorca [ENG]
23.01.2013 18:17
Sirsnīgs paldies, core! Pateicoties tavam ieteikumam, meklēju, atradu un ne tikai paskatījos, bet arī izlasīju. Tagad es saprotu, kādēļ dažās atdzejas grāmatās blakuslapā ir tā pati vārsma oriģinālvalodā. Un pēcāk abus izlasot, secini, ka nav gan tā pati. Tas saucas - tulkojuma smalkumi. Oriģinālvalodu tomēr nekas nepārspēj, ja pat nesaproti ne vārda. Cits smeķis.
Bantu pievienojies: 20.11.2012 Komentāri: 161
Čigānu romance (Federiko Garsija Lorka)
23.01.2013 18:52
No mīlestības miris Margaritai Manso
- Kas tur pār piekalnes ielām spīd un laistās bez mitas? - Aiztaisi durvis, dēliņ, jau pulkstens vienpadsmit sita. - Man neganti acīs duras četru lākturu stari. - Tur laikam augšienes ļaudis berž un spodrina varu.
Kā ķiploka sudraba daiva dilst mēness un dzeltenas sprogas vaļā raisa un ieklāj dzeltenu torņu logos. Pie balkoniem dauzās nakts, caur pilsētu izbīlī skrejot, melns tūkstotis svešu suņu pa pēdām tai seko rejot, bet ambras un vīna smarža nāk pa ielām uz leju.
Valganā niedrāja vēji un senas balsis no dzelmēm atskan zem pusnakts vārtu sabrukušajām velvēm. Guļ miegu vērši un rozes. Vienīgi augšas kraujā kliedz četri uguņi nikni kā svētais Jurģis uz kauju. Un skumjās ieleju sievas vīru asini sevī nēsā, sūru kā vingru gurnu, kā norautu ziedu vēsu. Raud upju vecenes sirmās, sūdz kalnam savas bēdas, raud neizbrienamā brīdī matu un vārdu grēdās. Un kaļķainās sienas nakti griež kvadrātos, baltu velē. Zēravi kopā ar čigāniem akordeonus spēlē. - Māmiņ, kad es būšu miris, lai uzzin to kungi un dāmas. Tu sūti uz visām pusēm gaišzilas telegrammas. Septiņi asins kliedzieni, septiņi magoņu ziedi miglainas mēness lauskas tumšās dzertuvēs sviedīs. Lāstu jūra, ziedu kroņiem un nocirstām rokām pilna, no nepazīstamām tālēm atbalsi atnes vilnī. Un debess aizcērt durvis ar meža dunoņu strauju, un četri lākturi klaigā pa ielām augstajā kraujā.