Būdama pati vācu filoloģe un vēsturniece, strādā Špaieres priesteru bibliotēkā. Māsa uz Latviju bija atvedusi diapozitīvus un pāris faksimilu eksemplāru fragmentus (faksimils ir kopēta grāmata, kas maksimāli tuvu izgatavota oriģinālam). Viņas misijas uzdevums bija iepazīstināt Latvijas publiku ar VI, VII, VIII un XI gs. manuskriptu Evaņģēliju mākslu. Māsa Marija savu viesošanos iesāka ar lekciju Daugavpilī – Grīvā klostermāsām, tad Rēzeknē ticības mācības skolotājiem, Balvos iepazīstināja mākslas skolas skolotājus, bibliotekārus un katahētus, Rīgā Reliģijas Zinātņu Institūta studentus un Rīgas Garīgā semināra audzēkņus. Māsai pirms braukšanas prom bija iespēja iepazīties ar Latvijas pērlēm Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur no aptuveni 200 eksemplāriem, kuri radīti jau 600 gadus atpakaļ. Tās ir inkunābulas, kas latīņu valodā nozīmē – bērnība (ar roku rakstītas grāmatas, kuras kādreiz ir piederējušas klostera mūriem, un nu vairs par to liecina aptuveni septiņdesmit eksemplāru vākiem piekaltās ķēdes). Bet par māsas piedzīvoto Latvijā un Evaņģēliju mākslu lūdzu māsu Mariju Karitas uz nelielu interviju.
- Kas Jūs pamudināja tuvāk pētīt vecos manuskriptus?
Es ar to iepazinos mācību gados skolā pie profesora Jāņa Rāthofera. Viņš pētīja šo gleznu pamatnozīmi. Es šos vecos manuskriptus un greznojumus iepazinu no sava profesora Jāņa Rāthofera studiju laikā Ķelnē. Kopš tā laika es personīgi nodarbojos ar šīm ilustrācijām. Bija ļoti mazas iespējas šīs gleznas tuvāk iepazīt – vai nu mazās pastkartītēs, vai kā ilustrācijas kādā grāmatā. Bet visu šo izgreznojumu, rotājumu vēsti var iepazīt tikai to visu kopumā pētot.  Šāda iespēja ir tikai dažus gadu desmitus, jo mūsdienu tehniskās iespējas to atļauj. Šos rokrakstus, kas pasaulē eksistē tikai vienā eksemplārā, tagad var redzēt kā kopijas, kas ir patiešām ļoti precīzi atbilst oriģināliem. Šīs kopijas sauc par faksimila izdevumiem. Mans pasniedzējs bija savācis samērā lielu krājumu šo faksimila izdevumu, bet pēc viņa nāves neviens negribēja šo darbu turpināt. Tad es pēc sava skolotāja nāves es izmantoju iespēju turpināt viņa darbu, atbilstoši savām iespējām. Profesors savā dzīves laikā ar lielu dedzību savos rakstos un darbos, ko viņš pētīja, tālāk bija sludinājis to prieka vēsti, ko ietvēra šie evaņģēliju grāmatu greznojumi, attēli un arī viņa raksti. Cilvēki klausījās uz viņu stundām ilgi ar apgarotību un sajūsmu. Viņi bija sapratuši, ka mūsu kristīgās ticības priekšteči bija ar dziļu ticību un lielu sajūsmu uztvēruši šo mākslu. Tur bija runa par neizsakāmo un neaptveramo Dieva mīlestību, kas atklājās evaņģēlijā, kā arī šo evaņģēlija grāmatu attēlos un greznojumos. Visa šī evaņģēlija grāmata rāda un arī zīmējumos izstaro Dieva mīlestība. Ne tikai Jaunajā Derībā, bet jau sākot no Vecās Derības. Cilvēki visos laikos saprata, ka Vecā un Jaunā Derība ir cieši saistītas, ka Jaunā balstās uz Veco Derību, un tāpēc arī zīmējumos vienlaicīgi attēloti attēli gan no Jaunās, gan Vecās Derības.
 Es teikšu vienu piemēru. Piemēram, kādā gleznojumā ir attēlots Evaņģēlists Jānis, kad viņš raksta savu evaņģēliju. Un viņš tajā attēlā ir patiešām kā Dieva vārda avots, no kura plūst šis Dieva vārds. Savos rakstos viņš runā Kristus vārdā, un tāpēc viņš attēlā redzams sēžam cēlā krēslā it kā Kristus tronī. Viņa attēls ir ierāmēts dārgā izgreznotā ierāmējumā, un šis rāmis ir taisnstūris, kas simbolizē pasauli. Tas ir sens priekšstats – daudzās kultūrās pasaules simbols ir četrstūris. Un aiz šī ierāmējuma fonā var redzēt rokas, un zem rāmja var redzēt kājas, uz kurām taisnstūris balstās, un virs rāmja augšējās malas ir redzama galva ar Kristus oreolu. Un šīs ārpus rāmja izstieptās rokas un ārpus rāmja redzamās kājas un galva virs rāmja nozīmē, ka Dievs ietver visu šo pasauli un Dievs to uztur. Ir ļoti iespaidīgi to redzēt. No ārpuses ir pasaule, ko Dievs ir radījis, un rāmja iekšpusē ir attēlots cilvēks, kas ir dzirdējis šo vārdu no Dieva un tagad runā uz mums. Tas nozīmē, ka pasaule ir Dieva vārda piepildīta, ka mēs varam šo vārdu dzirdēt, ka tas arī atklājas dabā un ka mēs jebkurā vietā dzīvojam Dieva tuvumā un Viņš mūs vienmēr uztur.
- Kāpēc tieši Latvijas publiku māsa iepazīstināja ar šiem senajiem evaņģēliju rokrakstiem?
Pamatā ir personiskas attiecības ar manas kongregācijas māsām šeit Rīgā un, protams, arī draudzība ar viņām. Jau vairākus gadus māsas mani ir aicinājušas, lai šīs lietas varētu skatīt arī  Latvijā un lai citiem arī būtu iespēja redzēt to, ko viņas pašas redzēja bibliotēkā Speirā. Sākotnēji bija domāts tikai vienkārši māsas apciemot, bet vēlāk māsas jautāja, vai varētu apmeklēt arī garīgo semināru un katehētikas institūtu, kā arī Latgalē universitātes filiāli Balvos un tur iepazīstināt ar šiem senajiem rokrakstiem skolotājus, katehētus un arī kultūras darbiniekus. Es varu teikt, ka reakcija ir ļoti līdzīga tai, ko es piedzīvoju pie sevis mājās. Attēli un rokraksti ir ļoti maz pazīstami. Var tikai brīnīties par ticības dziļumu, kas izpaužas apskatot šos attēlus. Runa vienmēr ir par priecīgās vēsts pasludināšanu un tālāk nodošanu. Tie nekad nesatrauc un neiedveš bailes, bet vienmēr tikai pasludina labo vēsti. Atpestīšanas un prieka vēsts. Dziedināšana tiek parādīta, Kristus draudzīgā tuvošanās cilvēkiem. Tas spēks, kas izplūst no Viņa labestības un lieluma. Un vienmēr ļoti liela godbijības pret Dieva lielumu, Viņa tuvumu un klātesošo vārdu.
- Vai ir paredzēts izstādīt oriģinālus plašākai publikai? Kad un kur?
Es varu tikai vēlēties, ka kādu dienu būtu iespējams Rīgā kaut ko tādu izstādīt. Bet diemžēl ļoti daudzas bibliotēkas vairs vispār neizsniedz savas grāmatas nekur un nevienam. Jūs iedomājaties, ka šīs grāmatas ir apmēram 1500 gadus vecas, ka tās ir bieži tādā stāvoklī, ka tās praktiski draud sabrukt, no tām jau krīt ārā lapas un nolobās krāsa. Temperatūras izmaiņas un mitrums kaitē oriģināliem, tāpēc tie netiek izsniegti. Pat muzeji un bibliotēkas, kuru krājumos ir šie retie izdevumi, tos vairs neizstāda, ja ir jau izgatavoti faksimila izdevumi, kurus var izstādīt oriģinālu vietā.
- Kāds ir Jūsu novēlējums cilvēkiem, kas reiz sastapsies ar šādiem gleznojumiem?
 Es viņiem novēlu, lai viņi saņemtu jaunu iedvesmu savai ticībai. Es novēlu arī, lai sastopoties un iepazīstot šīs bildes, attēlus un izgreznojumus, viņi tos dziļāk iepazītu un lai viņu ticība tiktu nostiprināta, un lai viņu ticība spīdētu tā, kā šajās evaņģēlija grāmatās spīd Dieva Vārds, kurš ir rakstīts uz purpura krāsas ar zelta vai sudraba burtiem.
Es pati uzzināju no profesora Rādhofera, ka cilvēki pie viņa gāja un pat viņam skrēja pakaļ, lai dzirdētu viņa paskaidrojumus, skatot šos brīnišķīgos Viduslaiku izgreznojumus evaņģēliju grāmatās, bet arī lai viņi savu ticību nestu tālāk un paši būtu šīs ticības prieka pārpilni. Skatot šos attēlus, vienmēr var arī tālāk iedziļināties un vienmēr dziļāk izstudēt Svētos Rakstus, un tos attiecīgi savā dzīvē īstenot. Andris Vasiļevskis, RTI, speciāli Vatikāna Radio | 
;)
;)
;)
;)