Bīskaps Sloskāns ievadrakstā pirmajam 1956. gada izdevumam latviešu valodā raksta: „Lai ir atļauts šeit vēlreiz šo vārdu rakstītāja un lasītāju vārdā izteikt visdziļāk izjusto pateicību „Kādas dvēseles stāsta” tulkotājam latviešu valodā, Luvēnas Katoļu universitātes licenciātam arheoloģijā un mākslas vēsturē – Jāzepam Triznas kungam. Tulkošanas darbā viņš ir ielicis visu savu sirdi un dvēseli. Kā oriģinālvalodas un mākslas pazinējs ar vēlmi iedziļināties lietās un idejās, viņš spēja ielūkoties šī dvēseles stāsta varones garīgajā pasaulē un pēc iespējas labāk to atspoguļoja latviešu valodā.” - Pastāstiet, lūdzu, par sevi! Esmu dzimis Kapiņu pagastā 1919. gada 9. jūlijā. Mans tēvs bija zemnieks Sumska ciematā – apmēram 8 km no Aglonas svētnīcas. 1939. gadā pabeidzu Aglonas ģimnāziju un iesāku ģermāņu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē Rīgā, kur studēju no 1939. līdz 1941. un no 1943. līdz 1944. gadam. Iestājos arī studentu organizācijā „Fraternitas catholica”. Kopš 1943. gada jūnija līdz 1944. gada augustam biju līdzredaktors žurnālam „Latgola” Rīgā, kas iznāca katru nedēļu. 1944. gadā devos uz Kenigsbergu Vācijā un, karam beidzoties iestājos, Gētingenas universitātē, lai kā brīvklausītājs studētu vācu un angļu valodu, kā arī mākslas vēsturi. To darīju līdz 1947. gadam. Doktordarbs, ko aizstāvēju 1968. gadā ar vislielāko atzinību, bija par mākslinieku Mihaelu Sitovu no Igaunijas, kurš mācījās pie slavenā Memblinga un strādāja pie Spānijas karalienes Elizabetes. Strādāju Arheoloģijas un mākslas vēstures institūtā un esmu arī muzeja konservators pie Luvēnas universitātes. - Vai jūs pazināt bīskapu Sloskānu jau kopš Latvijas? Protams, biju par viņu dzirdējis jau Latvijā, taču ciešāki sakari sākās tikai tad, kad Falingborsela bēgļu nometnē Vācijā saņēmu vēstuli no bīskapa, kurš, rūpējoties par mani, bija sagādājis stipendiju arheoloģijas un mākslas vēstures studijām Luvēnas universitātē 1949. gadā. Būdams students, piekalpoju bīskapam rīta Svētajā Misē, kā to darīja arī citi latviešu studenti. No bīskapa saņēmu labas pamācības un aicinājumu dzīvot godīgu dzīvi. Biju klāt pie „Dzintara” organizācijas dibināšanas, kad bīskaps kļuva par tās godabiedru. - Kāpēc tieši jums bīskaps uzticēja tulkošanu un kā jūs to sākāt? Vispirms jāsaka, ka piedzīvoju ļoti smagu nelaimes gadījumu un divas nedēļas pavadīju bezsamaņā. Mans stāvoklis bija bezcerīgs, bet bīskaps Sloskāns par mani ļoti lūdzās. Ārsti teica, ka esmu cilvēks, kurš gatavs kapam. Tomēr, izveseļojos, bet iegrimu dziļā gara nospiestībā. Bīskaps tad mani atbalstīja praktiski – piedāvāja tulkot sv. Terēzes grāmatu un palīdzēja ar naudu, lai es varētu dzīvot. Viņš teica, ka tad man ne par ko citu nebūs jādomā, un tā arī notika. Tulkošana aizņēma pusotru gadu. Strādāju no rīta līdz vakaram, tulkot nebija viegli. Nevēlējos veikt burtisku tulkojumu, jo tas nebūtu pietiekoši, lai varētu saprast – ko Terēze ir gribējusi pateikt. Arī viņas dzejas tulkošana sagādāja lielas pūles. - Ko tulkošanas darbs deva jums personīgi? Mēģināju iedziļināties Terēzes teiktajā. Domāju, ka, lai saprastu Terēzi, pašam ir jācieš. Tā kā biju cietis jau kopš bērnības, zaudējot vienu roku, mana slimība, trimdas ciešanas, tas viss man zināmā mērā palīdzēja ieiet Terēzes pasaulē. Tulkojumu pārspriedu ar bīskapu Sloskānu, par dažiem vārdiem bija domstarpības. Viņš bija ļoti jūtīgs cilvēks un dziļi izjuta Terēzes piedzīvoto, un vēlējās, lai to pēc iespējas labāk varētu izteikt. No Terēzes es sev paturēju viņas pazemību, mīlestību un pilnīgo atdošanos. Viņa pārvērta ciešanas mīlestībā un palīdzēja man iet cauri savām ciešanām. Mēģinādams saprast Terēzes ciešanas, arī es kļuvu stiprāks, lai pārvarētu savas grūtības. Ja viņa to varēja, tad kādēļ es to nevarētu? - Kādu jūs iepazināt bīskapu Sloskānu? Cilvēki viņu uzskatīja par svētu. Viņš bija ļoti vienkāršs. Ļoti ticīgs. Vienmēr gatavs otram sagādāt prieku. Pie studentiem vienmēr nāca ar kādu dāvaniņu, saldumiem. Viņš man prātā paliks kā cilvēks, kurš stiprināja citu ticību. viņš tiešām bija izpalīdzīgs, rūpējās par studentiem un semināristiem, vāca naudu labdarības mērķiem. Audzināja katru studentu, lai viņš kļūtu arvien labāks, un stiprināja mūsos domu, ka nāks laiks, kad vajadzēs atgriezties Latvijā un palīdzēt tās atdzimšanai. Viņš bija pazīstams plašā sabiedrībā. Informatīvais izdevums Nāc, Nr.28 | 
