Vēlāk Svētais tēvs ieradās Pāvila VI zālē, kur teica katehēzes mācību.
„Magnificat ir dziesma, kas atklāj to ticīgo garīgumu, kas sevi atzīst par „nabadzīgiem” ne vien tāpēc, ka viņi ir tālu no bagātības un varas pielūgsmes, bet arī tāpēc, ka ir pazemīgi sirdī, viņiem ir svešs lepnības kārdinājums un viņi ir atvērti dievišķās žēlastības darbībai sevī,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka šī „pazemība” caurvij visu Magnificat dziesmu. Vislabāk šādu pazemības un nabadzības situāciju izsaka grieķu vārds tapeinosis.
Pirmo mariāniskās dziesmas momentu veido solista balss, kas paceļas iepretim debesīm, lai sasniegtu Kungu. Dziesmas teksts tiek izteikts pirmajā personā: „Mana dvēsele… mans gars… mans Pestītājs… teiks mani svētīgu… lielas lietas Viņš darījis manī…”. Lūgšanas dvēsele, tātad, ir dievišķās žēlsirdības svinēšana. Šī žēlsirdība ir ieplūdusi Marijas sirdī un eksistencē, padarīdama viņu par Kunga Māti.
Pāvests piebilda: „Marijas dziedātās slavas dziesmas intīmā struktūra ir slavinājums, pateicība, atzinīgs prieks. Taču šī personīgā liecība nav vientuļa un sevī noslēgta, jo Jaunava Māte apzinās, ka viņai ir uzticēta misija cilvēces labā un lietas, kas norisinās viņā, tiek ietvertas pestīšanas vēsturē: „Un Viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas.””
Šeit sākas otrais Magnificat dziesmas poētiskais un garīgais moments. Tam piemīt kora tonalitāte un šķiet, ka Marijas balsij pievienojas visa ticīgo kopiena, kas cildina Dieva pārsteidzošo izvēli. Lūkas Evaņģēlija grieķu oriģinālā ir rodami septiņi darbības vārdi, kas norāda uz tikpat daudzām darbībām, ko Kungs pastāvīgi veic vēsturē: „Viņš parādīja varu… izklīdināja lepnos… varenos gāza no troņiem… paaugstināja pazemīgos… izsalkušos Viņš pildīja labumiem… bagātos atstāja tukšā… Viņš uzņēma savu kalpu Izraeli”.
Pāvests paskaidroja, ka šais septiņos dievišķajos darbos ir vērojams „stils”, kādā Kungs darbojas vēsturē: Viņš nostājas pēdējo pusē. Viņa plāns bieži vien ir paslēpts zem cilvēku ikdienas, kurā redz triumfējam „lepnos, varenos un bagātos”. Tomēr Viņa slepenais spēks atklājas beigās, lai rādītu, kas ir patiesie Dieva izraudzītie. Tie ir „tie, kas Viņa bīstas”, kas ir uzticīgi Viņa vārdam, „pazemīgie, izsalkušie, Izraelis, Viņa kalps”, jeb Dieva tautas kopiena, kas, tāpat kā Marija, ir „nabadzīgi”, skaidri un vienkārši sirdī. Tas ir „nelielais ganāmpulks”, kas tiek aicināts nebaidīties, jo Tēvam ir labpaticis piešķirt tam savu valstību”.
Katehēzes noslēgumā pāvests vērsa uzmanību uz komentāru, ar kādu Magnificat dziesmu ir skaidrojis svētais Ambrozijs: „Lai katrā no mums Marijas dvēsele slavē Kungu, lai katrā no mums Marijas gars cildina Dievu. Marija ir vienīgā Kristus miesīgā Māte, bet saskaņā ar ticību, Kristu dzemdina visas dvēseles. Katra dvēsele pieņem sevī Dieva Vārdu… Marijas dvēsele slavē Kungu un viņas gars gavilē Dievā, jo viņa, būdama ar dvēseli un garu konsekrēta Tēvam un Dēlam, ar pilnīgu atdevi pielūdz vienīgo Dievu, no kura viss iziet; un vienīgo Kungu, no kura viss ir radīts”. 
|
