Palasīsim...  Liecības

Kurš gan ne­sa­pņo par īs­tu drau­gu? Kā­pēc ci­ti ir vai­rāk ie­mī­ļo­ti un vi­ņiem ir daudz drau­gu, vi­ņiem zva­na, rak­sta vēs­tu­les, vi­ņus aici­na cie­mos, bet ir arī tā­di, ku­ru tele­fons klu­sē, ne­viens vi­ņus ne­kur ne­aici­na. Lai sa­ņem­tu kaut ko pre­tī, ir jā­dod arī pa­šam. Īs­te­nī­bā jeb­kurš no mums var se­vī at­tīs­tīt šo pras­mi.

- Kā jūs rak­stu­ro­tu, kas ir drau­dzī­ba?

Lin­da Kar­čev­ska: – Tās ir pa­tie­sas at­tie­cī­bas - vai tā bū­tu drau­dzī­ba starp mei­te­ni un pui­si, vai tā bū­tu vien­kār­ša drau­dzī­ba starp mei­te­nēm un pui­šiem vai vis­pār ko­lek­tī­vā, sva­rī­gi ir otru uz­klau­sīt. Kas mūs­die­nu sa­bied­rī­bā pie­trūkst? Vi­si ir tik aiz­ņem­ti, pro­blē­mu pār­ņem­ti, un pa­zūd saik­ne ar ot­ru cil­vē­ku. Bie­ži vien cil­vē­kiem ir ide­āli, pēc ku­riem vi­ņi tie­cas. Gal­ve­nais - at­tie­cī­bās jā­sag­la­bā go­dī­gums, sa­prat­ne, uz­klau­sī­ša­na, ne­māk­slo­tas at­tie­cī­bas.

An­dris Mi­ku­lis: – Esam pa­zīs­ta­mi ga­du, vie­nu mē­ne­si un trīs die­nas. Kad ie­pa­zi­nā­mies mē­ģi­nā­ju­mā, vi­ņa tī­ri labi spēlēja flau­tu.

Ga­ta­vo­jo­ties Jaun­iešu die­nām, kas no­tiks šī ga­da augus­tā Ag­lo­nā, Lin­da un An­dris katrs ir uz­rak­stī­jis jaun­iešu die­nu him­nu, kas kon­ku­rē­ja sa­vā star­pā, jo no­ti­ka bal­so­ša­na caur in­ter­ne­tu.

Him­nas sa­rak­stī­jām katrs at­se­viš­ķi, bet mēs viens ot­ram pa­lī­dzē­jām. Lin­da man pa­lī­dzē­ja ar ie­dzie­dā­ša­nu, es Lin­dai ar ie­rak­stī­ša­nu.

- Ko, jū­su­prāt, drau­gam var pie­dot un ko ne­var?

Lin­da: – Ja ir īs­ta drau­dzī­ba, ne­pie­do­da­mi ir no­dot vie­nam ot­ru. Bie­ži vien, lai tik­tu pie la­bā­ka dzī­ves­vei­da, var­būt dar­ba pa­aug­sti­nā­ju­ma, pa­rā­dās kon­ku­rents, vēl da­žā­das ie­spē­jas. Bet te ir otrs pre­tjau­tā­jums: vai var vis­pār ne­pie­dot? Man lie­kas, var jeb­ko pie­dot. Man ir bi­jis daudz ga­dī­ju­mu, kad tu­vi drau­gi no­dod, bet tā ir lie­la Die­va žē­las­tī­ba, ka es spē­ju vi­ņiem pie­dot un vē­lu vi­ņiem la­bu. Un es­mu pa­tei­cī­ga Die­vam, ka ir bi­ju­šas šā­das si­tu­āci­jas ma­nā dzī­vē, lai iz­kris­ta­li­zē­tos, kas ir pa­tiess un kas ne. Ta­gad man ir drau­gi, kas ma­ni pa­tie­si mīl un cie­na un ku­rus arī es cie­nu un mī­lu. Ir ab­pu­sē­ji la­bas at­tie­cī­bas.

An­dris: – Pie­dot va­ja­dzē­tu vi­siem un vien­mēr. Ja kāds ma­ni ir no­de­vis, vi­su dzī­vi uz vi­ņu ne­dus­mo­šos!

- Kā­das īpa­šī­bas jūs augs­tu vēr­tē­jat viens ot­rā?

Lin­da: – Vis­pirms jau to, ka An­dris ir at­vērts, salīdzinājumā ar ci­tiem pui­šiem viņš ir pa­tiess, prie­cīgs, viņš ne­bai­dī­jās pa­teikt, ko do­mā. Rei­zēm jau meitene gai­da, ka viņai pateiks kā­du kom­pli­men­tu vai pa­ma­nīs. Viņš ma­ni po­zi­tī­vi at­rai­sī­ja. Tas man ļo­ti pa­ti­ka vi­ņā. Viņš man ir liels at­balsts, mēs pa­pil­di­nām viens ot­ru, tā­dā vei­dā vei­do­jas ve­se­lums. Es no vi­ņa sme­ļos, viņš no ma­nis.

An­dris: – Man Lin­da sais­tī­ja ar to, ka vi­ņa ir dzi­ļa mei­te­ne, man ir, no kā mā­cī­ties. Pro­tams, Lin­da ir arī liels at­balsts.

- Kas jums ir lai­me?

Lin­da: – Lai­me, ka mēs abi ti­cam Die­vam, tas mūs vie­no, tas ir tas ceļš uz lai­mi. Un lai­me, ka mēs esam ko­pā, esam at­ra­du­ši viens ot­ru.

Man nav jā­lau­za gal­va, vai viņš man ir īs­tais vai ne. Man lai­me nav jū­tu un sa­jū­tu mir­klis, bet tas ir daudz dzi­ļāk. Dau­dzas zī­mes no Die­va sa­ņem­tas un ap­stip­ri­nā­jums tam, ka es da­ru pa­rei­zi.

An­dris: – Vi­si, kas pa­zīst Die­vu, zi­na, kas ir lai­me.

- Kā jūs no­nā­cāt līdz pa­tie­sī­bai, līdz lai­mei?

An­dris: – Pirms piec­iem ga­diem no­kris­tī­jos, tas bi­ja garš un diez­gan in­te­re­sants ceļš. Sā­ku­mā pēc balss lū­zu­ma ne­dzie­dā­ju, tad ma­ni vie­na mei­te­ne ­aicināja uz ka­ted­rā­les ko­ri, un tā sā­ku dzie­dāt, gā­ju uz Sv. Mi­sēm dzie­dāt. Tad pēc pār­is ga­diem svēt­ce­ļo­ju­ma lai­kā ar ma­ni kaut kas, pa­šam ne­ma­not, notika. Pēc šī svēt­ce­ļo­ju­ma no­kris­tī­jos.

Lin­da: – Es jau pie­dzi­mu kris­tī­gā ģi­me­nē un at­ce­ros to pos­mu, kad mans tē­tis pār­gā­ja no pa­reiz­ti­cī­go ti­cī­bas uz ka­to­ļu. Tā bi­ja skais­ta at­grie­ša­nās, bet man tā ir ne­mi­tī­ga at­grie­ša­nās. Kad stei­gā es aiz­mir­stu Die­vu un at­kal pie Viņa vēršos, tā man ir at­grie­ša­nās.

- Ko jums no­zī­mē mū­zi­ka?

Lin­da: – Es­mu pa­tei­cī­ga ģi­me­nei, kas ma­ni la­bi audzi­nā­ja, un vi­su skais­to no­vēr­tē­ju. Ma­ni ve­cā­ki un ma­nas mam­mas tē­tis bijuši mū­zi­ķi, arī ma­nas mam­mas mā­sa spē­lē ope­rā, tā mēs no pa­audzes uz pa­audzi cen­ša­mies no­dot viens ot­ram mū­zi­ku. Ru­nā­jot par mū­zi­ku, tā ir va­lo­da. Ja tev vairs nav ko pa­teikt, tu va­ri no­spē­lēt, no­dzie­dāt. Mū­zi­ka var pa­rei­zi un po­zi­tī­vi ie­dves­mot, tā­pat tā var ie­tek­mēt ne­ga­tī­vi un radīt cil­vē­kam slik­tu no­ska­ņo­ju­mu. Mū­zi­ka var arī dzie­di­nāt, tad tai jā­būt gai­šai, sta­ro­jo­šai. Tā var būt arī strau­ja rak­stu­ra, bet pozitīva. Man bi­ja pie­re­dze, strā­dā­jot gan ar bēr­niem, gan ar pie­augu­ša­jiem - lie­kas, ka mū­zi­ka pa­līdz spert kā­du so­li ta­jā virzienā, ko cil­vēks ir no­lē­mis. Cit­reiz mū­zi­ka pa­vir­za uz la­bo pus­i, bet cit­reiz pa­līdz slik­to iz­da­rīt. Nav brī­nums, ka, klausoties drūmu mūziku, cil­vē­kam ir slikts ga­ra­stā­vok­lis un viņš paliek vēl drūmāks.

Es pa­ti spē­lē­ju flau­tu un kla­vie­res.

An­dris: – Es spē­lē­ju ģi­tā­ru, un man mū­zi­ka no­zī­mē daudz. Man pa­tīk arī sma­gā mū­zi­ka, un mani tā ne­ga­tī­vi ne­ie­spai­do.

Lin­da: – Man ļo­ti pa­tīk, kā An­dris spē­lē sma­gā sti­la mū­zi­ku, tas rak­stu­ro vi­ņu, un tas ir la­bi. Bet, pie­mē­ram, es­trā­des mū­zi­ķi Mer­linu Men­sonu es ne­ie­sa­ku klau­sī­ties. Jo jā­klau­sās, kā­di tur ir vār­di.

An­dris: – Ru­nā­jot par sa­de­ri­nā­ša­nās lai­ku, tajā ne­var iz­tikt bez pār­bau­dī­ju­miem. Prin­ci­pā tas ir sa­va vei­da ga­vē­nis, kad ap­pre­cē­si­mies, tad būs sa­va vei­da Liel­die­nas.

Lin­da: – Tas ir laiks, kad mēs vēl tu­vāk viens ot­ru ie­pa­zīs­tam. Es va­ru teikt jaun­iešiem, lai ne­bai­dās vei­dot at­tie­cī­bas un sa­de­ri­nās, jo tas ir skaists laiks. Ja ag­rāk do­mā­ju, ka tas ir tik vien­kār­ši, tad tagad zinu, ka tā ir cī­ņa.

_{Foto: no personīgā arhīva}