Nav noslēpums, ka viena no mūsdienu slavenākajām svētajām ir svētā Terēze no Bērna Jēzus jeb Mazā Terēze. Gandrīz katrā no mūsu baznīcām ir šīs svētās statuja vai svētglezna. Savu tautas doto vārdu Mazā Terēze ieguva ne tikai tādēļ, lai viņu varētu atšķirt no svētās Terēzes no Avilas, bet arī garīgā ceļa dēļ, kuru karmelīte no Lizjē atklāj savā grāmatā "Kādas dvēseles stāsts", nosaucot to par "mazo taciņu". Es nevēlos šeit pārstāstīt Mazās Terēzes mācību, tā jau ir pietiekoši plaši iztirzāta un pazīstama, gribu tikai dažos vārdos uzsvērt vēsturisko kontekstu, kurā Mazā Terēze definēja savu vienkāršo, bet dziļo izpratni par garīgo pilnību. Tas bija jansenisma laiks, kad liels uzsvars tika likts uz morāli. Vairums katoļu uzskatīja, ka svētums ir sasniedzams ar varonīgu askētismu, publiski grēcinieki tika nosodīti, sabiedrībā valdīja stingri morāles standarti, bija izveidojies sava veida "katoliskais puritānisms". Protams, tas varbūt nemaz nebija slikti, taču briesmas slēpās tajā apstāklī, ka šo morālo voluntārismu varēja viegli attiecināt arī uz garīgo dzīvi. Nostiprinājās uzskats, ka cilvēks ar saviem darbiem var iegūt Debesu valstību, nopelnīt pestīšanu. Svētā Terēze atgādināja, ka svētuma autors ir Dievs un ka kristieša dzīves kvalitāte ir pirmkārt atkarīga no viņa saiknes ar Dievu. Morālā noturība ir kontemplācijas auglis, nevis otrādi. Lielā mērā pateicoties tieši svētajai Terēzei no Lizjē, mūsdienu Baznīcā vairs netiek apšaubīts tas, ka garīgā dzīve ir galvenā kristiešu prioritāte. Un tomēr pastāv zināms risks iekrist otrā galējībā. Sava veida kārdinājums ir vienkāršot Kristus vēstījumu un līdz ar to kristietības saturu kā tādu. Franču valodā ir jēdziens "l'ambiance bon enfant", kas apzīmē situāciju, kad tiek radīts iespaids, ka viss ir kārtībā, nav konfliktu, problēmu un pretenziju. Politikā tādu stāvokli bieži izsaka jēdziens "tolerance"... Mīļā miera labad tiek "pievērtas acis" attiecībā uz problēmām un nebūšanām, lai tikai nevienam neradītu diskomforta sajūtu. Bieži vien mēs esam ļoti "toleranti" attiecībā paši pret sevi, nevēlamies atzīt savas kļūdas, netikumus un vājības. Cenšamies noslāpēt sirdsapziņas balsi, caur kuru Dievs vēlas mūs aicināt kaut ko sevī mainīt. Iekšējās problēmas var būt ļoti dažādas, gan lielas, gan mazas, taču noteicoša ir mūsu attieksme pret tām. To sakot, es nedomāju nocietinātus grēciniekus, bet kristiešus, kuriem garīgā dzīve savā ziņā jau ir folklorizējies dzīves stils. Atnākam uz baznīcu, paklausāmies, ko priesteris saka sprediķī, padziedam kādu dziesmu, priecājamies satikt līdzīgi domājošos, "paklačojamies" par Baznīcas dzīvi, reizi gadā aizejam svētceļojumā vai aizbraucam uz kādu starptautisku svētvietu... vēlams ne pārāk tālu no Vidusjūras. Bet... kad Dievs mūs aicina veikt kaut ko praktisku un konkrētu savā dzīvē, atteikties no kaut kā, kas nedara godu kristietim un ir kā smags akmens dvēselei, tad mēs bieži vien spītīgi turamies pie sava viedokļa šajā jautājuma, jo tas var nodarīt postu mūsu pasaulīgajam komfortam. Šādai moceklībai mēs tā kā vēl neesam gatavi... Labs tests šajā ziņā ir mūsu attieksme pret grēksūdzes sakramentu. Pirmkārt, pajautāsim sev, vai mēs šo skaisto dziedināšanas iespēju izmantojam. Otrkārt, vai pilnībā atveram sirdi Dievam bez izskaistinājumiem un retušēšanas. Labai grēksūdzei ir attiecīgi jāsagatavojas. Vai mēs pienācīgi veicam sirdsapziņas izmeklēšanu un ieklausāmies tajā, uz ko Dievs mūs aicina? Vai patiešām vēlamies laboties, ar Dieva palīdzību? Šos jautājumus es pirmkārt uzdodu pats sev. Priesteru rekolekcijās bieži var dzirdēt atgādinājumu: "Ja jūs gribat būt labi priesteri, palieciet tie labie semināristi, kas jūs bijāt!" Šis aicinājums turēties pie pirmsākumu dedzības attiecas ne tikai uz priesteriem. Atcerēsimies, ar kādu bijību gājām pie savas pirmās grēksūdzes... Protams, bērnu dienu "grēki" šķiet niecīgi, salīdzinājumā ar pieaugušo dzīves izaicinājumiem, taču attieksmei ir jābūt tādai pašai. Šodien lasītajā konflikta situācijā Jēzus pasauc bērnu un rāda viņu kā piemēru. Ja vien mēs būtu patiesāki paši pret sevi un pret Dievu... Es vēlos noslēgt šīs svētdienas pārdomas, atsaucoties uz svēto Terēzi no Avilas. Savā grāmatā "Iekšējā pils" viņa aicina izvairīties no palikšanas "trešajā svētuma mājoklī", kurš ir definējams kā pašpietiekamības, svētuma ilūzijas mājoklis. Garīgā pilnība, uz kuru Dievs mūs aicina, ir bezgalīga, gan attiecībā uz garīgo pieredzi, gan arī attiecībā uz dzīves krietnumu, kuru Dievs grib redzēt mūsos. Ļausim Dievam mūs veidot par saviem bērniem garā un patiesībā, nebaidīsimies no Dieva prasīguma, jo tas ceļš, pa kuru Viņš mūs aicina iet, gan ir šaurs un reizēm smags, bet svētīgs mums pašiem un cilvēkiem mums blakus. Lai jauka jums šī svētdiena! Priesteris Edgars Cakuls, Rīga
"Mieram tuvu"
Foto: Saint-mary.net | 
