Dzīvojot pasaulē, mēs atrodamies izvēles priekšā un bieži varam ,,nogaršot" visu, ko mūsu sirds vēlas. Esam līdzīgā situācijā kā Vecās Derības Ieva, kas iekāroja to, ko Dievs bija aizliedzis. Mūsu kultūra ir atvērta visdažādākajām ētikas vērtībām un morāles normām. Kristiešu uzdevums ir, pirmkārt, atvērt savas sirdis uz vienīgo Patiesību. Šodienas lasījumos nav runa par to, kādam jābūt kristiešu apģērbam, ko labāk pirkt vai kā labāk izskatīties. Dieva Vārds nerunā par mūsu kultūru, par to, kādai jābūt sabiedrībai vai kas ir jāēd un jādzer. Šodien mēs dzirdam tieši par kaut ko pretēju. Dzirdam par aklo, klibo, par dzemdētāju un par apbēdinātajiem — tiem, kuri mūsu acīs varētu šķist cietēji un Dieva pamesti. Vecajā Derībā Kungs caur pravieti Jeremiju saka: "Līksmo, gavilē un dziedi, tauta, kas cieti un tiki aizvesta Babilonas gūstā! Es Tevi atvedīšu atpakaļ uz tavām dzimtajām mājām, tevi, kas sēji ar asarām un rūgtumā, tevi, kas nesi sēklu sējai raudādama, jo tev bija jāatstāj sava mājvieta un mantība. Tu atnāksi atpakaļ ar gavilēm, jo pļausi bagātīgi. Es tevi esmu atbrīvojis no tava jūga, esmu atbrīvojis savu tautu no verdzības." Jeremijs to atklāja tautai, kurai bija zudusi cerība atgriezties no Babilonas trimdas, atgriezties savā tēvu zemē. Tie, kuri bija aizmirsuši par derību ar savu Dievu un to nepildīja, tika atstāti, viņi kļuva kā slimi un klibi, un neredzīgi, lai atgrieztos un saņemtu no Kunga žēlastības. Atgriežoties savās tēva mājās par spīti bezcerībai, kas ļaudīs bija, viņos piepildījās 126. psalma vārdi: "Viņi raudādami gāja projām, nesot sēklu sējai, bet atpakaļ tie nāks ar gavilēm, lai nestu savākto ražu." Šie ļaudis gāja cauri pamestībai un grūtībām, lai vēlāk viņu sirdis piedzīvotu atgriešanos un pietuvotos pašam Radītājam, dzīvajam Dievam, kura derību tie bija lauzuši. Izraēļa tauta, Vecās Derības lieciniece, mums, kristiešiem, kas sekojam Jaunajai Derībai, atklāj savu grūto likteni, kādu tā piedzīvoja pamestībā, kad ļaudis paši brīvprātīgi izvēlējās pievērsties svešiem dieviem un tā nokļuva grēka jūgā, kas ir patiesa verdzība, —pirmkārt, viņi ļāvās savām iekārēm, vēlāk arī bailēm, pamestībai. Mums tā ir mācība, ka, esot grēku un kaislību jūgā, mēs attālināmies no Dieva. Dievs negrib baidīt ar sodu, bet vēlas mūsu brīvu mīlestību, lai mēs kā Viņa bērni dzīvotu patiesībā, vienkāršībā un gudrā rīcībā. Un Evaņģēlijs šodien ir šīs Dieva mīlestības un uzticības liecinieks. Svētā Marka evaņģēlijā lasām stāstu par Bartimeju, Timeja dēlu (ebr. val.: bar — dēls, Timaj — Timejam). Atklājam, ka Bartimejs dzirdēja par Jēzu, ka Viņš tuvojas, un noteikti bija uzzinājis par Jēzus brīnumaino spēku. Tāpēc nevilcinājās saukt pēc Kunga palīdzības, kad Viņš devās garām tai vietai, pārstaigādams Izraēļa zemi, lai sludinātu Dieva valstību. Bartimejs kā neredzīgs cilvēks, kuram tāpēc ir ļoti attīstīta dzirde, labi saklausīja, ka notiek kaut kas neparasts. Jēzus ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm tuvojās viņam. Un aklais vīrs sāka skaļi saukt: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Ļaudis viņu norāja, lai tas netraucē Jēzu, kam jau tāpat apkārt bija daudz cilvēku. Bartimejs tomēr nenobijās, bet vēl skaļāk sauca pēc Jēzus, Dāvida dēla, tā apliecinot savu ticību, ka Jēzus, kas ir no Dāvida cilts, ir apsolītais Mesija. Varbūt daudzi tam neticēja un to nevēlējās dzirdēt, tāpēc gribēja aklo apklusināt. Taču Jēzus sadzirdēja un sauca aklo vīru. Bartimeja rīcība ir pārsteidzoša, jo, nometot savu mēteli, viņš atstāj visu savu bagātību, visu savu drošību, jo aklajam cilvēkam tas bija vienīgais apģērbs, kas viņu varēja pasargāt aukstajās naktīs. Nabags sauca, un Kungs uzklausīja viņa balsi. Bartimejs, Timeja dēls, vairs nešaubījās, ka Dievs turpmāk viņu sargās, un viņa ticība Jēzum tika atalgota. Viņš kļuva redzīgs, tā ka varēja droši sekot Jēzum. "Ej, tava ticība tevi ir izglābusi," Jēzus teica. Piepildījās pravieša vārdi: " Starp viņiem būs aklais un klibais. (..) Es viņus pārvedīšu atpakaļ ar mierinājumu." Vai ticība var man palīdzēt pārvarēt dzīves atstumtību un pamestību, kurā es bieži jūtos kā šis aklais, neredzot apkārt neko citu, kā tikai tumsu, neko, kas dotu iepriecinājumu? Vai mēs saskatām gaismu, ko dod Jēzus un Viņa Vārds? Šodien lasītais fragments no vēstules ebrejiem ir kā pamudinājums, lai mēs nebaidītos vērsties pie paša Augstā Priestera (ebr. val.: kohen [ha] gadol —augstais priesteris), kas ir vienīgi Jēzus. Vēstules autors grib atgādināt sava laika ļaudīm patiesību par priesterību. Līdzīgi kā priesteri, kas ir ņemti no cilvēku vidus un var just citiem cilvēkiem līdzi sava vājuma un grēku dēļ, arī Jēzus var just līdzi tiem, kuri nezina un maldās. Taču ne jau grēcīgās dabas dēļ. Jēzum nebija grēka kā citiem priesteriem, Viņa līdzcietība pret katru cilvēku, kurš cieš un ir grēka skarts, izriet no Viņa cilvēciskās sirds. Jēzus, būdams Dieva Dēls, reizē bija arī Cilvēks, tāpēc arī Viņš piedzīvoja kārdināšanu, bet tai nepadevās. Šī iemesla dēļ Jēzus saprot cilvēkus, kuri cieš un tiek kārdināti. Jēzū mēs redzam gan Priesteri, gan Ķēniņu — Jūdu Priesteri un Jūdu Ķēniņu pēc Melhizedeka (ebr. val.: Malki-cedek — mans karalis ir taisnība) parauga (sal. Ps 110, 4). Melhizedeks Vecajā Derībā bija gan priesteris, gan ķēniņš. Jēzū Kristū savienojas abas šīs īpašības — kā Dievs Viņš taisnīgi valda pār katru cilvēku, bet vienlaikus kā Priesteris un Cilvēks pats iemācījās pazemību un paklausību savam Tēvam: "Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis." (Ps 2, 7) Dievs vēlējās, lai Viņa Dēls kļūtu cilvēks un kā tāds iemācītos pazemību, dzīvojot kultūrā un tautā, kura vienīgā ticēja vienam Dievam. Jēzus kļuva par Priesteri, lai atpestītu savu tautu, par Pravieti, lai liecinātu par Dieva valstību, un par Ķēniņu, lai visas izklīdinātās tautas sapulcinātu vienā Dieva bērnu saimē. Atvērsim šodien savas sirdis, kurās bieži ir maldu tumsas un bezcerības sajūta, uz tās mīlestības avotu, kas ir atrodama neizdibināmajā un neizmērojamajā Jēzus Sirdī. Mēs esam atpestītā Dieva bērnu saime, lai dzīvotu brīvībā. Mēs esam Jēzus Kristus Mistiskā Miesa un Viņa locekļi, karaliskā priesterība, ķēnišķīgā tauta un arī pravieši šodienas pasaulei, lai liecinātu par vienīgo patiesību, kas pasaulē nākusi. Lai tāpat kā Bartimejs arī mēs pieredzētu brīnumaino Dieva spēku, lai atvērtos vienīgajai patiesībai, sekojot Viņam pa to ceļu, kuru iet Viņš. Priesteris Krišjānis Dambergs, OFMCap
"Mieram tuvu"
Foto: Catholicculture.org |
