Upura vērtību nosaka mīlestība. Nabadzīgo atraitni neviens nespieda upurēt visu, bet viņa to darīja aiz savas brīvās gribas. Mēs varbūt šodien teiktu, ka šī sieviete nebija gudra, tā darot, bet pēc Kristus vārdiem var noprast, ka viņa tomēr darīja gudri. Kur tad slēpjas šī upura lielā vērtība? Dievs gaida no mums visu, ne tikai daļu, kuru mēs paši izlemsim Viņam dot, kā to darīja bagātie. Mūsu sirdij ir jāpieder Dievam. Mēs, cilvēki, paši no sevis nevaram paveikt neko tādu, kas nestu mums pestīšanu vai arī nopelnus mūžībai. Taču bez mūsu līdzdalības arī Dievs mums nevar šos nopelnus piešķirt. Tāpēc cilvēkam ir svarīgi dot savu "atraitnes grasi", lai Dievs, to pieņēmis, piešķirtu tam mūžības vērtību. Dieva bezgalīgās Majestātes priekšā visi mūsu upuri tāds nabaga grasis vien ir. Mēģināsim to salīdzināt ar Svētās Mises Upuri. Tajā Dievam tiek upurētas materiālā ziņā ļoti pieticīgas vērtības: maizes gabaliņš un apmēram karote vīna, bet konsekrēti tie kļūst par Kristus Miesu un Asinīm. Tie nav vairs maize un vīns. Tos tā vairs nevar vērtēt. Tie ir Kristus Miesa un Asinis. Svētdienās un svētkos Svētajā Misē upurēšanas laikā parasti tiek vākti ziedojumi. Tas nav vienīgi ziedojums baznīcas uzturēšanai, bet arī cilvēka brīvprātīgs upuris, kuru Dievs novērtē saskaņā ar devēja nodomu un mīlestības mēru. Tie, kas ir saistīti ar baznīcas naudas lietu kārtošanu, labi zina, cik daudzi ziedo pa vienam santīmam. Bet varbūt tieši tas ir šis "atraitnes grasis", kuru Jēzus pamana un novērtē visaugstāk, jo Dieva priekšā nevis lielā summa ir no svara, bet lielā mīlestība. Ne tikai nauda var kļūt par upura matēriju, bet arī mūsu labie darbi, fiziska palīdzība cilvēkiem. Arī kalpojumam ir jābūt mīlestības vadītam, jo citādi, atkārtojot svētās mātes Terēzes vārdus, tā būs tikai sociālā darbinieka pienākumu veikšana. Lai šīs svētdienas lasījumi un Jēzus teiktais par svētnīcā redzēto mums atgādina patiesību, ka Dievs zina un novērtē katru mūsu labo darbu. Tādēļ nedrīkstam pagurt labajā. Varbūt cilvēki tik tiešām mūs atbilstoši nenovērtēs, jo viņi nezina un nevar zināt katru mūsu labo soli, vārdu vai nodomu, bet Dievs, to visu pieņēmis, piešķirs mūsu upurim mūžības vērtību. Tad mēs būsim patīkami pārsteigti kopā ar ļaudīm no Jēzus līdzības, kuri teica: “Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izslāpušu, izsalkušu, kailu, slimu vai cietumā un kad esam Tev pakalpojuši?” (sal. Mt 25, 37-39) Priesteris Edvards Pavlovskis, Rīga
Izdevums "Mieram tuvu" | 
