Kāda vārdnīca Adventu definē kā "laiku, kurā katoliskā Baznīca gatavojas Ziemassvētkiem". Principā šādai definīcijai var piekrist, jo tas tiešām ir sagatavošanās laiks. Tikai šī gatavošanās var palikt diezgan virspusēja — meklējot, uzstādot un izdekorējot eglīti, mācoties Ziemassvētku dziesmas pusnakts Misei vai skolas pasākumam, palīdzot izveidot "Betlēmīti" draudzē vai mājās, cepot piparkūkas, paniski meklējot dāvanas, rakstot neskaitāmas apsveikumu kartiņas… Un šo sarakstu noteikti var papildināt atkarībā no katra uzņēmuma, ģimenes, skolas vai draudzes tradīcijām. Tik daudz no visa kā. Un tas viss var būt tik aizraujoši! Un, pat ja kādu gatavošanās svētkiem vairs nespēj aizraut, tad šajā "Ziemassvētku ekspresī" viņam liek iekāpt pienākuma vai pat vainas apziņa… Katram no šiem darbiem ir tik daudz pamatojumu, ka reti kurš uzdrošinās pārbaudīt to lietderību un atbilstību Dieva gribai. Protams, ja ir daudz brīva laika, visām (vai vismaz dažām) no šīm daudzajām lietām varam veltīt pietiekamu uzmanību un pat atrast to "dziļo nozīmi". Bet, ja paralēli notiek drudžaina gatavošanās semestra eksāmeniem, dažādi darbi, kas "obligāti jāpaspēj šogad" (saskaņā ar ne visai saprotamu pagānu ticējumu, it kā mainīgajiem cipariem kalendārā būtu kāds maģisks spēks), ja vēl ir jāizpilda visi pārējie regulārie pienākumi… Tad parādās jautājums par prioritātēm. Nopietns, būtisks jautājums, jo Advents taču simbolizē arī Kristus atnākšanas gaidīšanu visas mūsu dzīves garumā. Ja pat Adventā nepietiek laika būtiskajam, tad tā jau varētu būt kā sarkana signāllampiņa, kas mirgo un skaļi pīkst, mūs brīdinot, ka mēs, pretēji savai pārliecībai, iespējams, vairs nestaigājam pa Kunga takām. Tikai pirms nedēļas (Adventa I svētdienā) Jēzus mums atgādināja: "Bet pielūkojiet, ka jūsu sirdi neapgrūtinātu negausība, dzeršana un šīs dzīves rūpes un ka šī diena neatnāktu jums negaidīta. Tāpēc esiet nomodā!" (sal. Lk 21, 34-36) Tas nenozīmē, ka daudzie Adventa paradumi būtu kas slikts. Runa ir par to, cik laika mēs to dēļ iztērējam un cik laika atliek būtiskajam (Dieva Vārda lasīšanai, apcerei, lūgšanai u.c.). Visa šī gatavošanās ir gaidīšanas aktīvā dimensija, kam ir sava noteikta loma un vieta. To pat varētu nosaukt par Adventa universālo dimensiju, jo gatavošanās Ziemassvētkiem nav raksturīga tikai katoļiem un pat ne tikai kristiešiem, jo, kā mēs to katru gadu no jauna varam konstatēt, Rietumu sabiedrībā ikviens kaut kādā veidā Ziemassvētkiem aktīvi gatavojas. Starp citu, tā mums ir brīnišķīga iespēja liecināt šiem cilvēkiem par To, kuru gaidām mēs un — paši nemaz neapzinoties — gaida arī viņi. Ar ko tad mēs varam atšķirties no pārējiem? Ar Adventa kontemplatīvās dimensijas ievērošanu. Te būtu jārunā par pacietību. Un nevis no latīņu patientia atvasinātu, jo tad neviļus mēs domātu par visu to, kas mums ir jāizcieš, jāpacieš. Tad jau mēs atkal atgrieztos pie spīdzināšanas ar Adventa kalendāriem ("Pacieties līdz nākošai dienai!") un mocīšanos ar Ziemassvētku dāvanām ("Ko viņš man uzdāvinās?" / "Ko viņa teiks par manu dāvanu?"). Pat ar uzsvaru uz tādiem svarīgiem garīgās dzīves aspektiem kā cīņa pret grēku un dažādu tikumu izkopšana būs par maz. Tās visas ir tikai aktivitātes. Mūsu aktivitātes. Adventa laikam raksturīgā pacietība būtu jāsaprot citā nozīmē, atvasinātā no grieķu makrothymein (burtiski: vēlēties ilgi). Ilgstoša vēlēšanās, ilgas, kas nepāriet, ko "neizsit no sliedēm" dzīves aktīvā daļa. Vārds 'ilgošanās' daudz labāk nekā 'pacietība' raksturo gan liturģisko, gan visas dzīves Adventa laiku. Nevis steidzināt, nodrošināt lielā Notikuma tuvošanos, bet vienkārši ļaut tam nākt. Ļaut Kristum atnākt. Nepiesaistīties domai, ka mums būtu pašiem mākslīgi jārada Ziemassvētku prieks ("Ja viss būs perfekti sagatavots, sacepts, izdekorēts, tad svētki izdosies…" / "Ja liturģija būs labi sagatavota, koris iemācījies dziesmas un būs iekārtota "Betlēmīte", tad draudze būs gatava svētkiem"). Ir jāatļauj priekam piedzimt pašam. Betlēmes pilsēta nebija gatavojusies Kristus dzimšanai. Viņi tajā laikā skaitīja cilvēkus… Un Bībele mums to atstāsta nevis tāpēc, lai izteiktu pārmetumus. Šķiet, jau no paša sākuma tā bija Dieva izvēle. Viņš gribēja piedzimt tādā vidē. Gan jau Viņš būtu varējis atrast pilsētu ar spožu uzrakstu "Laipni lūdzam, Mesija!" uz tās vārtiem. Bet Kungs meklēja nevis tos, no kuriem Viņš varētu ko saņemt, bet gan tos, kuriem varētu ko dāvāt. Mazliet iedziļinoties, redzēsim, ka tā ir cerība arī mums, pārdomājot, vai Kristus var piedzimt arī mūsu pilsētās. Priesteris Ronalds Melkers, Sigulda
www.mieramtuvu.lv
Foto: Kapucyni.gorzow.pl | 
