Otrs paskaidro: "Es sekoju zvaigznei, lai atklātu, kā šodien dzīvot." Bet trešais: "Es sekoju zvaigznei, lai atklātu, kā šodien mīlēt." Pēc tam visi trīs kopā saka: "Mēs sekojām zvaigznei, lai atklātu, kā šodien būt par cilvēku!" Zvaigzne viņus aizveda uz Betlēmi pie Bērniņa Jēzus, un tur viņi atrada to, ko bija meklējuši. Šis gads ir nesis lielus panākumus tehnikas, zinātnes un sociālajā jomā. Taču šie panākumi — lai cik ievērības cienīgi tie arī nebūtu — mūsdienu cilvēku draud padarīt par viņa intelektuālo sasniegumu upuri. Tāpēc ir svarīgi atvērt savu prātu un sirdi Kristus dzimšanas notikumam, kas katra cilvēka dzīvē var nest jaunu cerību, neļaujot viņam izpostīt savu garu un padarīt tukšu savu sirdi. Šodien ar svētā Augustīna vārdiem gribas saukt: "Mosties, cilvēk, tevis dēļ Dievs kļuva cilvēks!" Kristus Dzimšanas svētki atkal un atkal mums atgādina Labās Vēsts būtību: Dievs ir Mīlestība! Viņš ir tik liels, ka kļūst mazs. Viņš ir tik varens, ka kļūst vājš un tuvojas mums kā neaizsargāts bērns, lai mēs Viņu varētu iemīlēt. Viņš ir tik labs, ka atsakās no savas dievišķās godības, lai mēs varētu Viņu atrast un lai tādējādi Viņa labestība pieskartos arī mums, uzrunātu mūs un ar mūsu starpniecību izplatītos tālāk. Tas ir Kristus dzimšanas mērķis: Dieva Dēls kļuva viens no mums, lai mēs varētu būt ar Viņu, kļūt Viņam līdzīgi, īpaši — spējā mīlēt. Jo, kur dzimst ticība, tur uzplaukst arī mīlestība, kas izpaužas rūpēs par vājajiem un tiem, kas cieš. Tās izpausme ir piedošana un žēlsirdība. Un pēc kā gan vēl vairāk cilvēks ilgojas, ja ne pēc mīlestības? Kas mīl, tas ir arī žēlsirdīgs. Bet, kas nemīl, tam žēlsirdība ir sveša un neiespējama. Dievam rūp katrs cilvēks, un tāpēc nekad nav par vēlu atgriezties, tas ir, pilnveidoties mīlestībā. Jau šodien mēs varam kādam piezvanīt, lūgt piedošanu, apciemot kādu vientuļu cilvēku, ielūgt uz tasi tējas, uzklausīt kāda sirdssāpes. Nebūs par vēlu arī tad, ja dažas dienas pēc svētkiem aizsūtīsim kādam Ziemassvētku apsveikumu, tādējādi par nedaudz santīmiem dāvājot lielu prieku. Latvijā taču dzīvo daudz cilvēku, kuri gadiem nav saņēmuši nevienu svētku apsveikumu, nav dzirdējuši labu, mīļu vārdu. Jēzus dzimšana nav atlīdzība par mūsu labajiem darbiem. Evaņģēlijā lasām, ka Viņš ieradās pasaulē, kur valdīja vienaldzība, cietsirdība, tumsa, tad, kad cilvēki bija vēl grēcinieki. Viņš bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma; un gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to nenomāca." (Jņ 1, 4-5) Un tas ir arī mūsu aicinājums — nevis gaidīt, bet ļaut, lai Kristus — dzīvības gaisma — piedzimst tur, kur valda neticība, egoisms, naids un grēks. Nesen kāda sieviete, bibliotekāre, man pastāstīja par savu skaistāko notikumu šajā gadā. Bibliotēkā ienācis kāds jaunietis un teicis: "Man ir ļoti liels kauns, bet es gribēju atdot grāmatu, kuru paņēmu pirms pieciem gadiem." Viņa aizkustināta atbildējusi: "Paldies jums! Šodien jūs man atdevāt ticību cilvēkiem! Es šeit strādāju divdesmit gadus un pirmo reizi ar kaut ko tādu sastopos." Mīlestība ir Kristus mācības pamatā, kristietība atklāj Dieva mīlestību. Lai mēs būtu spējīgi nesavtīgi mīlēt — mīlēt tā, kā mīl Kristus, — mums vispirms jātic, ka Dievs mūs pieņem un mīl pilnīgi visus, tādus, kādi mēs esam. Viņš mīl mūs arī tad, kad esam vāji, un rūpējas par mums kā vislabākais Tēvs. Mums tas jāizjūt ar visu savu dvēseli, tikai tad mēs spēsim izpildīt Kristus mīlestības bausli. "Mēs bieži uzskatām, ka mūsu dzīvei ir jēga tāpēc, ka dzīvo tas vai cits cilvēks. Īstenībā tas tā nav. Mūsu dzīvei ir jēga tikai tāpēc, ka reiz, kādu dienu, zeme kļuva cienīga nest Jēzu Kristu, patiesu Dievu un patiesu Cilvēku. Ja nedzīvotu Jēzus, mūsu dzīvei nebūtu jēgas, neskatoties uz visām būtnēm, kādas zinām, cienām un mīlam," teicis teologs Dītrihs Bonhofers. Visvarenais Dievs kā Bērns nāk pie mums arī šodien... Saņem, cilvēk, roku, ko tev pretī sniedz šis Bērns, — šī roka neko nevēlas ņemt, bet vienīgi dāvāt. Dievs vēlas tev dāvāt sevi, Viņš vēlas palikt ar tevi kopā visās dienās līdz pat pasaules beigām (Mt 28, 20). Mīļie Mieram tuvu lasītāji, lai svētku patiesais miers un prieks mīt mūsu sirdī, ģimenēs un tautā. Garā apskauju jūs un no sirds svētīju. Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils
 | 
