Vatikāna II koncils ģimeni dēvē par "mājas Baznīcu". Jauki, ka mūsu Latvijas valsts Satversmē, tas ir, valsts Konstitūcijā, arī ir ierakstīts šis ģimenes institūcijas svētuma apliecinājums. Radīšanas pirmsākumos Dievs radīja cilvēku, Viņš radīja vīrieti un sievieti, lai tie, vienoti garā un miesā, pildītu pasaulē savu uzdevumu. Lūk, ģimene ir Dieva iedibināta. Jēzus Kristus saka: "Viņi vairs nav divi, bet viena miesa," un "ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." Laulības sakramentā laulātie draugi kļūst viens otram par dāvanu. Šo savstarpējo dāvināšanu skaisti apliecina laulības gredzena simbolika. Jaunlaulātie katrs savam mīļotajam, izvēlētajam mūža draugam uzvelk pirkstā gredzenu kā mīlestības un uzticības zīmi. Un ar šo zelta gredzenu apliecina: es dāvinu sevi tev. Turpmāk šis laulības gredzens liecinās visai pasaulei par to, ka es piederu tev, vienam cilvēkam, un nekad nevaru un negribu piederēt citam. Šajā gredzenā tu, mans mīļotais laulātais draugs, būsi vienmēr man līdzās visur, jebkurā pasaules malā, lai cik tālu no mājām es būtu. Mīlestība un uzticība ir skaistas, bet reizē tās ir arī grūts darbs. Tāpat kā katram darbam, arī mīlestībai un uzticībai ir vajadzīgs stiprinājums — lai ģimene meklē un smeļas spēku sakramentos, katru svētdienu Svētajā Misē pieņemot svēto Komūniju, vismaz vienreiz mēnesī ieskatoties savā dvēselē un izlīgstot ar Dievu Gandarīšanas sakramentā! Mājās savukārt lai ik dienas notiek kopīga ģimenes lūgšana. Kad tētis, mamma un bērni ir kopīgā lūgšanā, tad bērniem veidojas jūtīga, delikāta sirdsapziņa, spēja atšķirt labo no ļaunā. Tad būs mazāk jābaras un bērnu audzināšanā varēs iztikt bez pērieniem, jo pats Dievs Svētais Gars būs bērnu audzinātājs. Mīlestība un uzticība ģimenes dzīvē vispirms ir godpilns uzdevums un atbildīgs darbs. Savu laulāto draugu un viņa mīlestību es nedrīkstu uzlūkot tikai kā dāvanu, es nedrīkstu lolot cerības, ka, lūk, tu, mans vīrs vai mana sieva, būsi cilvēks, kas mani darīsi laimīgu. Laimes atslēga slēpjas evaņģēliskā pašaizliedzībā. Mīlestība ir veltīšanās, uzupurēšanās, kalpošana un nemitīgas pūles slāpēt savu egoismu. Laulības sakramentu, šo savstarpējo dāvanu, Dievs ir iedibinājis ne tādēļ, lai vienīgi apmierinātu cilvēku simpātijas, nedz arī tādēļ, lai divi cilvēki varētu būt kopā un baudīt sava mīļotā tuvumu, bet gan lai ģimene radītu un audzinātu bērnus un lai laulātie sagatavotu viens otru un savus bērnus mūžīgajai dzīvei Dieva bezgalīgās Mīlestības valstībā, vienīgi tur iemantojot galējo piepildījumu dvēseles ilgām pēc mīlestības un patiesības. Tādēļ nevaram uzskatīt par apgrūtinājumu Dieva likuma prasības. Ģimenes dzīve būtu laimīgāka, ja laulībā, viens otram roku sniedzot, līgava un līgavainis domātu nevis par to, kādu labumu gūs viens no otra, bet gan — kas katram no tiem jādara, lai palīdzētu savam dzīvesdraugam un bērniem iepazīt Dieva mīlestību un atrast mūžīgās dzīvības ceļu, kas ir veltīšanās, uzupurēšanās un pašaizliedzīga darba ceļš. Kur smelties spēkus šim mīlestības darbam? Droši vien katrs ir dzirdējis sakām, ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka mūsos darbojas tie paši likumi, kādus Dievs ir ielicis visā dabā. Tādēļ mūs var iepriecināt aicinājums: "Mīļie bērni, mācieties no puķēm!" Mēs esam aicināti tā ilgoties un tiekties uz Dievu, kā pļavas ziedi tiecas uz sauli, no tās gūstot savu dzīvīgumu, smaržu un skaistumu. Dvēseles saule ir Kungs Jēzus Kristus, kurš dāvā mums sevi Vissvētākajā Euharistijā. Kaut jel katrā sirdī skanētu sauciens: "Jēzu, bez Tevis es nespēju dzīvot!" Lai arī grūti, bet skaisti un laimi nesoši ir Laulības sakramenta uzdevumi. Dievs iedibināja ģimenes institūciju nākamās paaudzes radīšanai un audzināšanai. Dievs cilvēces pirmsākumos sacīja: "Audziet un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to sev!" Savukārt Jēzus ir teicis: "Viņi vairs nav divi, bet viena miesa, ko Dievs ir savienojis, to cilvēks nedrīkst šķirt." Tomēr ar šo šķietami grūto uzticības pieprasījumu Kungs nevis apgrūtina laulātos, bet gan sargā un aizstāv katras laulātās personas godu un visu ģimenes institūciju, īpaši bērnus. Palūkosimies, kā zemnieks pavasarī sēj graudus, kā augsne tos pieņem un neatgrūž, kā graudiņš dzen sakni, kā riešas vārpa un nes labu ražu. Līdzīgi tam jānotiek arī Laulības sakramentā. Dievs neļauj cilvēkam izšķiest savus spēkus un veselību neauglīgā tuvībā baudas nolūkā. Vīrietis ir kā sēkla, sieviete ir kā augsne, kas to pieņem, bērni ir kā vārpa, kā labā raža, ko Dievs vēlas redzēt kā Laulības sakramenta augļus. Ja laulības kopdzīvē vīrs un sieva ir noskaņoti uz to, lai bērnu nebūtu, un lieto kontracepcijas līdzekļus, tad šāda tuvība arī laulības dzīvē ir kā nešķīstības un laulības pārkāpšanas grēks Dieva acīs. Laulībā bērnu negribēšana ir pat vēl lielāks grēks, jo Laulības sakramentā ir dots svētsolījums pieņemt bērnus un tos audzināt pēc Dieva likuma. Pašu laulāto gribētā "neauglība" Dieva acīs ir smags grēks. Kā slimība izposta organismu un var novest līdz nāvei, tā grēks izposta dvēseli, un cilvēks kļūst nelaimīgs. Ja laulātie nevēlas kļūt par tēvu un māti, bet meklē tikai savu egoistisko baudu, tas ne ar ko neatšķiras no prostitūcijas. Šīs egoistiskās tieksmes ir bīstamas kā inde. Sātans gan sola, ka, apmierinot kārības, varēs gūt gandarījumu un piepildījumu, bet notiek pretējais. Jo vairāk cilvēks padodas kārībām, jo stiprāks kļūst kārdinājums. Bauda saindē, un padošanās tai rada riebumu un nicinājumu pašam pret sevi un pret baudas partneri. Tajos brīžos, kad pamostas sirdsapziņa, dvēselē rodas nicinājums pret sevi un kauns par to, ka cilvēks ir kritis zemāk par dzīvnieku. Apustulis Pāvils mums raksta: "Brāļi, vai jūs nezināt, ka esat Dieva svētnīca un Dieva Gars mājo jūsos; ja kāds apgānīs šo svētnīcu, to Dievs sodīs." Cilvēka miesa ir kā altāris, uz kura dvēsele pasniedz mīlestības upuri Dievam. Uz savas dvēseles altāra mums katram ir pienākums atvēlēt Dievam pirmo vietu. Nešķīstā miesā šis altāris ir apgānīts, un tur vairs nav Dieva. Tā notiek, ja laulības dzīvē vīrs un sieva apzināti negrib bērnus un lieto pretapaugļošanās līdzekļus. Vērīgi ieskatieties savā sirdī, ieklausieties tajā, un jūs ieraudzīsiet rētas un sāpes. Pēc tam pajautājiet savai sirdsapziņai: vai miesīgo baudu augļi bija tik saldi, vai bija vērts sagādāt ciešanas savai dvēselei, kas ir Dieva radīta un piedzimusi tīra un šķīsta? Cik gan sāpju ir ienākušas sirdī, kad dvēseles mājoklis kļuvis nešķīsts un dvēseles altāris nogremdēts grēkā. Vai sāpes un nožēla nesažņaudz sirdi brīžos, kad redzi laimīgu ģimeni ar bērniem vai tikumīgu jaunavu un savā sirdī dzirdi balsi: es atmetu to visu, un pazaudēto nav iespējams atgūt. Vai dvēseli nemāc sāpīga nožēla, kad ilgojies pēc bērna skūpsta, bet neuzdrošinies bērnam sacīt: noskūpsti mani, tādēļ ka daudzkārt ir nonāvētas mazās dzīvībiņas, kam vajadzēja piedzimt. Vai tiešām bērni ir tik smaga nasta? Kādēļ tie ir norauti no dzīvības koka, kurā tika ieņemti, kādēļ tie ir izmesti mēslainē? Bet Jēzus ir nācis pasaulē, atstājot Debesis, lai palīdzētu sāpju salauztai dvēselei. Dieva Dēls ir kļuvis cilvēks, lai arī noklīdušām avīm ļautu pazīt dievišķo Mīlestību. Jo viņas, iespējams, nomaldījās tāpēc, ka bija izslāpušas pēc mīlestības, bet piedzīvoja vilšanos, baudot grēka indīgos augļus. Ak, cik ļoti no kārdinātāja radītās grēcīgās izpratnes par mīlestību atšķiras Debesu Tēva mīlestība, kas ilgojas apskaut nomaldījušos dvēseli! Kaut jel es spētu pārvarēt savu lepnību, nožēlot, atgriezties un raudāt savā sirdī, iesaucoties: "Ak, Kungs, cik daudzas dienas un gadi ir pavadīti bez Tevis, neklausot bezgalīgās Mīlestības aicinājumam. Kā lai atlikušajā īsās dzīves laikā es spēju dvēselē apjaust to mīlestības svētlaimi, ko dod sirdsšķīstība?" Paraudzīsimies šodien uz Svēto ģimeni. Jāzepa un Marijas ģimenē dzīvoja pats Dievs, Jēzus Kristus. Bet Viņam netika dota pat tāda maza privilēģija kā piedzimt mājīgā istabā — Kungam bija jāpiedzimst drēgnā Betlēmes alā. Svētajai ģimenei pat netika ļauts būt nabagiem savā dzimtajā zemē. Viņiem bija jāatstāj Nazarete, lai bēgtu uz Ēģipti, kur tiem nebija nedz sava namiņa, nedz savas valodas, kur tie sastapa svešas tradīcijas un svešu tautu, kas uz atnācējiem raudzījās ar aizdomām. Tālu no dzimtās zemes sūrā darbā tie rūpējās par ikdienas iztiku, tiem acu priekšā aizvien bija nedrošība par rītdienu. Bet cik daudz miera, vienprātības, saticības un labvēlības bija starp Jāzepu un Mariju. Viņi sirdī nesa vienas rūpes, lai tikai uzticētajam Dieva Bērnam Jēzum darītu mazāk naidīgu šo svešo Ēģiptes zemi. Varam vien iedomāties, cik daudz pūļu Jāzepam un Marijai tas prasīja, bet viņi nekad nebija nervozi vai apātiski, nekad nepadevās dzīves apnikumam, neizteica pārmetumus viens otram. Patiesa mīlestība nepazīst egoismu, tā nemeklē savu labumu. Svētā ģimene ik dienas kopā lūdzās. Lai ieskatāmies katrs savā sirdī — ak, Dievs, cik maz ir lūgšanas brīžu manās mājās, cik maz es pūlos, lai bērniem mācītu lūgties! Cik slinki rītos ceļamies, kā vienmēr trūkst laika lūgšanai, bet Dievs taču ir tas, kurš dāvā žēlastību ieraudzīt katras jaunās dienas rītausmu. Un vakarā — cik daudz laika aizņem televīzija, kamēr Jēzus ar sirdssāpēm saka: "Es varu tev palīdzēt un ļoti gribu tev palīdzēt, bet kā lai es to izdaru, ja tu pie manis neatnāc?" Kaut jel atvērtos mūsu dvēseles acis, lai ieraugām Radītāja mīlestības klātbūtni mūsu ģimenē un ikdienā. Amen. Priesteris Andrejs Trapučka, Rīga
www.mieramtuvu.lv |
