Jeremija grāmatas pirmās lappuses mūs ieved izredzētās tautas ticības dzīvei dramatiskā laikmetā. Pēc Izraēļa valsts krišanas asīriešu rokās 722. vai 721. gadā mazā Jūdeja dzīvoja pastāvīgā satraukumā par savu nākotni. Kamēr varenie kaimiņi asīrieši, babilonieši un ēģiptieši cīnījās savā starpā, tikmēr Jeruzaleme varēja cerēt saglabāt savu autonomiju. Ķēniņa Josija valdīšanas laikā (640-609) Dievs aicināja par pravieti priesteri Jeremiju. Tas bija 626. gadā — laikā, kad no reliģijas gaidīja stiprinājumu cerībai, ka laiku zīmes būs labvēlīgas Jūdejas valstij un to nepiemeklēs traģiskais Izraēlas liktenis. Varētu šķist, ka Dieva plāns atbilst tautas vēlmēm: vispirms reliģiskā reforma atbilstoši Mozus Likuma prasībām (622), atsevišķu Samarijas novadu atkalpakļaušana Jeruzalemei un tad bīstamāko kaimiņu —asīriešu — pazemojums, kad medieši un babilonieši izpostīja viņu galvaspilsētu Ninīvi (612). Visiem zināms, ka daudz jau nevajag, lai atjaunotos tautas vadoņu pašapziņa. Taču pravietim Jeremijam nav vēlēts dalīties gandarījuma sajūtā par ķēniņa Josija panākumiem. Pravieša aicinājuma apraksts Jeremija grāmatas pirmajā nodaļā ieskicēts traģiskos toņos: viņam vienam pašam jāstājas pret visu jūdu zemi, pret tās ķēniņiem un augstmaņiem, pret viņu priesteriem un visiem ļaudīm. Jeremijam apsolīts tikai viens sabiedrotais — Kungs, debespulku Dievs, kas sargā šo "neērto" pravieti, kura sludināto vēsti par daudz dziļākas un personīgākas atgriešanās nepieciešamību noraida visa jūdu tauta. Bībeliskā taisnība un patiesība neklanās un nepakļaujas nedz pēc šodienas demokrātijas mērauklas par vienmēr pareizu uzskatītajam vairākuma viedoklim, nedz tā laika tautas vecāko spriedumam. Pravieša uzstāšanās vienīgās patiesības — dievišķās Atklāsmes — vārdā viņu nepasargā no neizpratnes un vientulības savas tautas vidū. Jeremijam nācās piedzīvot pazemojumus, nicinājumu un vajāšanas. Jeremija tautieši reliģiju iztēlojās kā garantiju personīgajām interesēm un Jahvi ieskatīja par sava veida darījumu partneri. Bēdas tam, kas, apzinoties Dieva bezgalīgo pārākumu, uzdrošinājās aizrādīt, ka uzticība Jahvem nenozīmē privileģētu ieguldījumu pasaulīgās labklājības kontā. Lasījumā minētais Kunga apsolījums Jeremiju sargāt no pretiniekiem pirmām kārtām attiecās uz pasludinātā Dieva vārda neuzvaramību un piepildījumu, savukārt paša pravieša izredzētība un svētība nebūt nenozīmēja justies tēraudcietam kā vara mūrim un stipram cietoksnim. Būdams trausls un ievainojams kā ikviens miesā dzimis cilvēks, pravietis Jeremijs neskaitāmas reizes piedzīvoja savas tautas vadoņu ienaidu, līdz piepildījās iepriekšsludinātais un Jeruzalemi piemeklēja Izrarēļa valsts traģiskais liktenis — tās iedzīvotājus aizveda trimdā uz Bābeli (587). Ja Vecās Derības praviešu sludinātais Kunga vārds nerada atsaucību kādreiz izredzētās Dieva tautas sirdī tādā laikmeta griežu punktā kā Bābeles trimdas priekšvakarā, tad kādu uzņemšanu laika piepildījumā piedzīvo pats iemiesotais Logos, Jēzus Kristus? Nazaretes iedzīvotāji sinagogā, dievkalpojumā, raudzījās uz savu novadnieku ar dalītām jūtām — pašapziņai glaimoja Jēzus slava visā Galilejā un Jūdejā, bet vienlaikus viņus saindēja mazpilsētas vidē nenovēršamā nenovīdība un skaudība par līdz tam neievērotās Jāzepa un Marijas dzimtas piederīgā panākumiem, kas tādējādi it kā apsteidza un gandrīz vai apvainoja cienīgākus pilsētas tēvus. Nazaretes iedzīvotāji reliģijas uzdevumus saprata tikpat pragmatiski kā Jeremija laikabiedri: ja Jēzus grib uzstāties Dieva vārdā, tad lai dara noderīgus brīnumus, lai prot sajūsmināt ar neredzētiem trikiem un izlīdzēt praktiskās vajadzībās, dziedina un ārstē miesu, bet ne dvēseli un, ja grib, lai vada zelotu cīņu pret romiešu virskundzību! Taču Jēzus, atsaucoties uz vēsturisko pieredzi praviešu Elija un Eliseja laikos, norāda citu redzējumu uz brīnumiem. Dieva varenība atklājas ne jau burvju mākslinieka trikos. Tā nav paredzēta lētu panākumu gūšanai. Brīnumiem jāstiprina ticība un jāatklāj Dieva mīlestība. Savukārt Dieva mīlestība nav vienas tautas monopols. Tāpēc Jēzus saviem tautiešiem atgādināja par Eliju bada laikā pie atraitnes Sidonas Sareptā, šodienas Libānā, ārpus Izraēlas teritorijas robežām, un par Eliseju, kas dziedināja tieši sīrieti Nāmanu, kaut gan nebūt netrūka citu spitālīgo visās Palestīnas ceļmalās. Vai varam saprast Nazaretes labos ļaudis, kad tie pietrūkstas no savām vietām sinagogā, metas virsū Jēzum, lai Viņu izvestu pilsētas nomalē un nogrūstu no kraujas? Tie taču nebija neticīgi skeptiķi, bet gan dedzīgi Mozus likuma sargi! Nazaretes mikrokosmā notiek tas pats, kas plašākā mērogā atkārtojas uz Jeruzalemes tempļa fona Lielajā piektdienā. Uzkalns Nazaretes austrumos vēstī par Golgātas kalnu Jeruzalemē, bet vai Golgāta nav meklējama arī kristieša sirdī? Ja ievadā jautājām, kas un ko noraida, tad šīs svētdienas lasījumu apcerē neaprobežosimies ar retrospektīvu skatījumu uz Nazareti, kas noraida Dieva Vārda atklāsmi Jēzus Personā, tāpat kā ķēniņa Josija laika Jūdejas iedzīvotāji noraidīja Jeremija sludināšanu. Bet ņemsim vērā, ka arī šodien jebkurā pasaules malā un arī ar mums pašiem tā var notikt, ja cilvēks savā ticības dzīvē neiet dziļumā, piederību kādai reliģiskajai kopienai uzskata par automātisku garantiju savai pestīšanai un savas attiecības ar Dievu vai drīzāk — šo attiecību trūkumu — veido pēc tirgus likumiem. Lielais Baznīcas tēvs Hiponas bīskaps Augustīns 5. gadsimtā rakstīja: Timeo Jesum transeuntem — bīstos, ka Jēzus nepaiet garām, manis nepamanīts. Ja Dieva vārda pirmie glabātāji Jēzus tautieši Likuma pildīšanu pārvērta par gandrīz vai pašmērķīgu kultu, no kura gaidīja, ka Dievs tikpat uzticīgi kalpos viņu vajadzībām, un noraidīja iemiesoto Vārdu Jēzus Personā; ja lielās islāma reliģijas piederīgie žēlsirdīgā Dieva vārdā aukstasinīgi veic terora aktus, nogalinot nevainīgus civiliedzīvotājus, tad jo vairāk kristietim ar apustuļa Pāvila mīlestības augstās dziesmas vārdiem uz lūpām pastāvīgi jābūt modram, augstsirdīgi paļaujoties uz Visaugstākā gribu. Bīskaps Augustīns apzinājās, kādas briesmas var draudēt labam kristietim, kas lepojas ar dedzīgu kalpošanu, bet regulāri Dieva mīlestības liesmās pēc sirdsapziņas izmeklēšanas nesadedzina paštaisnības un pašapmierinātības grēkus. Kristieša sirdij Dieva Vārda aicinājumā ar pazemību jāsadzird tikai viens jautājums: kad un pa kādiem ceļiem Jēzus šodien labvēlēsies atnākt un uzrunāt mani manā nabadzībā? 
| 
