Sastapšanās ar Dievu, Viņa izpausmes un atklāšanās vienmēr dziļi ietekmē cilvēku. Taču, ja sastapšanās ar dievišķo nenotiek tikai ticības līmenī, bet ir redzama, dzirdama, taustāma un jūtama, tad tā atstāj vēl neizdzēšamāku iespaidu uz cilvēka turpmāko dzīvi. Cilvēks, sastopoties ar Dievu, jūtas kā pati laimīgākā būtne pasaulē, un šo laimi vēlāk nespēj aizvietot ne kāda lieta, ne cilvēks, ne nodarbe. Šī laime svētos padarīja "neprātīgus" — tādus, kuri Dieva un tuvākā dēļ bija gatavi atdot un atstāt visu. Kā jūtas iemīlējušies cilvēki, kad viņiem jāšķiras vai viņi ir šķirti? Ar ilgām un sāpēm tie gaida, kad no jauna varēs satikt to, kuru mīl. Tas, kurš kaut reizi, kaut tikai daļēji un nepilnīgi ir apjautis Dievu (jo redzēt Dievu tādu, kāds Viņš ir, cilvēks, dzīvojot virs zemes, nevar), "iemīlas" Viņā uz visiem laikiem. Šo pieredzi nav iespējams aizmirst, to gribas piedzīvot atkal un atkal. Dieva pieredzi nevar salīdzināt ne ar ko citu. Arī Pēteris no apjukuma nezināja, ko sacīt, viņa vienīgie vārdi bija: "Mācītāj, mums ir labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum, vienu Elijam." Un Svētie Raksti saka: "Viņš nezināja pats, ko runā." Pēteris jutās labi un bija gatavs palikt kalna virsotnē, bet šī žēlastība beidzās un no kalna bija atkal jākāpj lejup — pie tautas, kura ne vienmēr ar prieku un atvērtību pieņēma to, ko Jēzus un apustuļi sludināja un darīja. Mēs dzīvojam pasaulē, kurai cauri vijas patīkamais un nepatīkamais, tas, ko mums patīk darīt, un tas, kas jādara pienākuma dēļ, un arī tas, kas nesagādā nekādu patiku. Mēs piedzīvojam laiku, kad Dievs ir "tuvu", un brīžus, kad šķiet, ka Viņš neliekas par mums ne zinis. Taču Dievs nekad nenovērš savu skatienu no cilvēka, un, kad liekas, ka Dievs ir "pret mums", atcerēsimies — Viņš nekad nenoraida mūs, bet gan grēkus, ko pieļaujam. Ticība Dievam nav patīkamas sajūtas. Dažkārt ticīgie domā, ka pamatā tam, vai iet vai neiet uz baznīcu, sarunāties vai nesarunāties ar Dievu, varētu būt tas, vai to gribas vai negribas darīt. Taču ir cilvēki, kam, iespējams, jau gadiem ilgi nav vēlēšanās ne iet uz baznīcu, ne lūgties, ne atgriezties no grēkiem, un tomēr vēl aizvien viņi aizbildinās: kad jutīšu, tad iešu, tad lūgšos un atgriezīšos. Kad? Vai tas būtu normāli, ja bērni un vecāki ilgstoši viens par otru neinteresētos? Vai būtu normāli, ja ģimenē mēnešiem nepārmītu ne vārda? Vai būtu normāli, ja telpās, kurās dzīvojam, stāvētu pūstoša gaļa vai citi sabojājušies pārtikas produkti, kas radītu nepatīkamu smaku un ko būtu kaitīgi lietot uzturā? Vai mēs drīkstam aizbildināties ar to, ka "es neko nejūtu"? Līdzīgi kā ikdienas dzīvē vai kā matemātikā ir pozitīvais (+), neitrālais (0) un negatīvais (-), tā arī garīgajā dzīvē varam justies labi, "nekā" vai arī slikti. Labas izjūtas un emocionāla vēlēšanās sekot Kungam ir īpaša Dieva žēlastība, bet tā nav mūžīga, tā nav un nebūs mūsos vienmēr; par šādu žēlastību ir jāpateicas Dievam. Parasti tā ir ilgstošāka un biežāka garīgās dzīves sākumā, kad cilvēks ir tikko atgriezies pie Dieva. Tomēr ar laiku Dievs var šo žēlastību atņemt un nedāvāt tik bieži. Tas tādēļ, lai cilvēku šķīstītu un lai viņš iemācītos mīlēt pašu Dievu, nevis labās izjūtas. Ja mēs esam ar Dievu vienīgi tad, kad labi jūtamies, bet Viņu atstājam, kad jūtamies slikti, tad par ko tas liecina? Kaut arī nejūtam neko, ir jāmācās saglabāt uzticību Dievam. Daudz grūtāk ir tad, ja mēs izjūtam kādas sliktas emocijas, ja uz savas ādas izbaudām citu cilvēku ļaunumu, agresiju vai izsmieklu tieši savas ticības dēļ, tādēļ, ka ejam uz baznīcu, lūdzamies. Garīgajā dzīvē ir vēl kāds smags dvēseles stāvoklis, kuru dažkārt Dievs pieļauj — var būt, ka cilvēks ne tikai nejūt neko patīkamu attiecībā pret Dievu un garīgo dzīvi, bet izjūt vienaldzību vai vienkārši slikti jūtas. Lai vēl vairāk šķīstītu cilvēku, Dievs var pieļaut, ka ļaunais gars viņu kārdina, atņemot jebkādu prieku, jebkādu garīgu mierinājumu, iedvešot domas par sevi kā par lielāko grēcinieku, kurš noteikti tiks pazudināts, un par to, ka nav Dieva un nav cerības; ļaunais var "čukstēt" iekšējus zaimus pret Dievu, īsi sakot, — tas visdažādākajos veidos cenšas atņemt cilvēkam cerību. Šo stāvokli var nosaukt par garīgo nakti, kurā viss ir "tumšs", nav prieka, jo šķiet, ka Dievs ir tālāk, nekā jebkad, ka Dievs ir cilvēku atstājis un liedz tam savu mīlestību. Patiesībā Dievs cilvēkam nekad nav tik tuvu kā šādos brīžos, vienīgi cilvēks to nejūt. Cilvēks iet uz priekšu tikai ar vāju, vāju cerību, kas kā niecīgs gaismas stariņš spīd tālu priekšā; pagātnē piedzīvotais vārgi mudina doties uz priekšu. Šādā stāvoklī bez citu palīdzības un stiprinājuma ir ļoti smagi, bet ikviens stiprinājuma vārds ir kā ūdens lāse tuksnesī izslāpušajam — veldzējošs, bet arī ļoti gaisīgs, jo, tikpat ātri kā zudusi, tumsa atkal atgriežas. Tas ir smags pārbaudījumu laiks, bet arī šāds stāvoklis nav mūžīgs un turpinās tik ilgi, kamēr Dievs no tā atbrīvo. Tas var līdzināties depresijai, taču tā nav depresija; šādu stāvokli Dievs pieļauj, lai nostiprinātu un šķīstītu cilvēka ticību, cerību un mīlestību pret Viņu un lai cilvēks būtu Viņam vēl tuvāk un kalpotu Kungam ar visu sirdi. Cilvēks, kam attiecības ar Dievu ir atkarīgas no izjūtām, zaudēs izturību, ja labās izjūtas tiks atņemtas. Padomāsim katrs par sevi — kāpēc mēs sekojam Dievam, lūdzamies un cīnāmies ar saviem grēkiem un netikumiem? Vai arī tā visa pamatā nav vienīgi izjūtas? 
|
