Dzīve, ko viņš pavadīja tuksnesī, bija kā pārklāta pelēkiem mākoņiem, tā neienesa neko jaunu Mozus dvēselē. Nekas neizraisīja pārsteigumu, viss bija paredzams un iepriekš zināms.
Šī monotonā dzīve ilga četrdesmit gadus — tikpat ilgi, cik Mozus uzturējās pie faraona, baudot viņa labvēlību. Mūža pirmie četrdesmit gadi aizritēja piramīdu pakājē, bet nākamos četrdesmit gadus Mozus dzīvoja sava sievastēva gādībā. Varētu teikt, ka viņš savā dvēselē aizvien bija kā liels bērns, kas nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, bet tieši tādu cilvēku Dievs izvēlējās savas tautas glābšanai. Tam, kurš neuzticas saviem spēkiem, ir vajadzīgs lielāks Spēks, uz ko paļauties.
Kādu dienu viss mainījās. Šis rīts bija pavisam citāds nekā pārējie. Pēkšņi Mozus spēja pārvarēt dzīves rutīnu, lai ar savām aitiņām dotos ,,ahar hammidabar" — "aiz tuksneša" (ebreju valodā "ahar" nozīmē "dziļumā" vai "tur", ne tikai vietas, arī laika nozīmē). Parasti viņš bija gājis tikai līdz tuksneša robežām, bet dienā, kad viss izmainījās, devās tālāk, lai nonāktu vietā, ko sauc par Horebu jeb Dieva kalnu (senebreju tradīcijā saukts arī par Sionu). Šis nav tikai ģeogrāfiskas vietas apzīmējums, bet Dieva atklāsmes lauks, kā arī vieta, kur izskanēs cilvēka personīgā atbilde Viņam.
"Aiz tuksneša" nozīmē to, ka Mozus lauza iepriekšējās dzīves shēmas un pārkāpa savas drošības un iekšējās pasaules robežas. Vietu, kurā viņš nonāca, varam nosaukt par Dieva atklāsmes vietu. Mozus redzēja, ka krūms dega, bet nesadega. Šī parādība viņu ieinteresēja, lai gan notikušajam bija grūti noticēt. Mozus saprata, ka viņam nav atbildes uz visu, kas notiek. Šoreiz Dieva noslēpums bija apslēpts degošajā krūmā.
Mozus iesāka dialogu ar sevi: "Es iešu un apskatīšos šo parādību." Cilvēka iekšējais dialogs ar sevi kā liels sprādziens var mainīt viņa nostāju, dzīvi un vēsturi, jo tajā tiek meklētas atbildes uz transcendentāliem jautājumiem, uz būtiskākajiem jautājumiem. Gudrība nav tikai spēja atbildēt, tā ir arī māksla uzdot īstos jautājumus.
Dievs atklāj sevi krūmā, kas deg, bet nesadeg. Viņš nezaudē savu Gaismu, Gaisma nekad neizdziest, kaut arī nepārtraukti deg un apgaismo. Dievs nekļūst aukstāks, kad citus sasilda. Kad Dievs apņem kādu lietu ar savu uguni, Viņš to neiznīcina. Uguns ir Dieva mūžības simbols, kas deg, bet nekad nesadeg. Degošajā krūmā Dievs atklājas kā Ābrahama un Īzāka, un Jēkaba Dievs. Viņš ir gan konkrēto personu, gan viņu ticības Dievs, un arī visas tautas Dievs. Lai gan Dievs ir konkrēts, nevis abstrakts, Viņš vēlas, lai Mozus Viņa priekšā izjūt bijību, un liek viņam noaut sandales.
Mozum ir jāzina Dieva vārds, lai viņš varētu uzņemties misiju, ko uztic pats Kungs. Dievs viņam atklājas kā "Es esmu, kas Es esmu". ("Ehjeh ašer ehjeh" no ebreju valodas var tulkot dažādi, arī — "Es esmu, kas es būšu", tas nozīmē darbību, kas nekad netiek paveikta — ne pagātnē, ne tagadnē, ne nākotnē.) Dieva vārda noslēpums paliek vienmēr aktuāls, jo Viņš nekad netiek definēts un ierobežots. Dievs ir visaugstākajā pakāpē brīvs. Tomēr Viņš ir mums atklājies Jēzū Kristū. Apustuļu vēstulēs par to lasām: "Jēzus Kristus — tas pats vakar, šodien un mūžīgi." (Ebr 13, 8)
Fragmentā no apustuļa Pāvila 1. vēstules korintiešiem dzirdējām, ka visi, kas tiek kristīti Mozus vārdā, visi, kas pārgāja Sarkano jūru un nonāca tuksnesī, kļuva par mūsu ticības sentēviem. Tuksnesī viņiem bija jāiztur ticības grūtības. Tie kurnēja pret Mozu un Kungu. Tuksnesis atklāj mūsu iekšējo pasauli, to, kas mēs esam patiesībā, kā reaģējam, kad sāk pietrūkt dzīvei svarīgākā — ūdens, pārtikas...
Latgali mēdz dēvēt par ezeru zemi, arī citviet Latvijā ir daudz ūdens krātuvju, tomēr mēs sevī varam izjust iekšēju sausumu. Dvēseles tuksnesis var atgādināt lielo Sahāru. Šo tuksnesi ir grūti aprakstīt, tajā mēs ieraugām savu ierobežotību, savu niecību, bezpalīdzību un mīlestības trūkumu dažādās situācijās. Piemēram, mūsu attiecībās ar Dievu, kurās varbūt līdzināmies Mozum, kurš četrdesmit gadus tāpat vien ganīja aitas. To pamanām, kad, ieskatījušies sevī, secinām, ka, tāpat kā Mozus, gadiem ilgi varam dzīvot ar vienām un tām pašām domām, no kurām vajadzētu bēgt, varam īstenot aizvien tās pašas iegribas, no kurām netiekam vaļā, un ka aizvien mūsu attiecības ar tuvākajiem ir sliktas; esam kā Mozus, kurš savulaik atteicās no savas tautas, aizbēga, lai kalpotu svešiniekiem, nevis būtu kopā ar brāļiem un māsām.
Tuksnesis ir mūsos, kad kārdinām Kungu, sakot: "Dod man to vai citu dāvanu, ja ne, es Tevi neklausīšu." Izraēļa ļaudis kārdināja Kungu, prasīdami Mozum: "Dod mums dzert!"(Izc 17, 2) Mozus ir Kristus prototips. Viņš deva savai tautai dzert ūdeni no klints, pie kuras Kungs viņu uzrunāja: "Lūk, es nostāšos tev pretī uz Horeba klints. Iesit pa klinti, un no tās iztecēs ūdens, un tauta varēs remdēt savas slāpes." (Izc 17, 6)
Un Kungs deva gan ūdeni, gan barību tuksnesī. (Ps 78, 20) Kristus, no kura sāna iztecēja asins un ūdens, ir jaunais Mozus un jaunā Klints. Viņš remdē slāpes katram, kas Viņam to lūdz: "Kas dzers no tā ūdens, ko es viņam došu, tam neslāps nemūžam." (Jņ 4, 14)
Neviens, kas paļaujas uz šo Klinti, kas ir Kristus, nekritīs nemūžam. Katrs, kas lūkojas uz Hostijā apslēpto Jēzu, ir līdzīgs Mozum, kurš lūkojās degošajā krūmā, — viņš raugās Dieva ugunī, kas deg, bet nekad neizdeg.
Gavēnī mums ir vajadzīgs Mozus, tuksnesis un degošais krūms, un Klints, kas dod veldzējošu ūdeni. Gavēnī ir jāiziet no savas ikdienas rutīnas tuksneša, jāsastopas ar nekad nedziestošo krūmu, kas ir Dieva mīlestība, apslēpta Euharistijā. Gavēnī ir jādzer ūdens, kas plūst no klints, un tas mums var šķist nesaprotami — arī Mozus un Izraēļa tauta to nesaprata. Tāpēc minētā vieta tika nosaukta par Masu un Meribu, "kurnēšanas un pārbaudījuma vietu".
Garīgā klints ir Kristus un Viņa krusts. Tas ir arī mūsu ikdienas krusts. No Jēzus Kristus krusta mēs varam gūt veldzi savai izslāpušajai dvēselei, vai arī turpināt klejot tuksnesī, neredzot dzīvei jēgu. Izvēlēsimies Jēzus krustu un pieņemsim savu ikdienas krustu ar mīlestību! 
|
