Šajā nedēļā mēs pārdomājam notikumus, kas saistīti ar Kunga Jēzus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Šī Svētā nedēļa modina mūsos ilgas pēc Kristus un atjauno vēlēšanos pašaizliedzīgi Viņam sekot.
Palmu svētdienas liturģijā mēs atceramies Jēzus svinīgo ierašanos Jeruzalemes pilsētā, kad ļaudis sveica Viņu kā savu Karali. Patiesībā šis notikums pasludina Jēzus augšāmcelšanos un godību. Klausoties Evaņģēlija lasījumu, mēs atsaucam atmiņā mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanas. Tā nav nejaušība, ka šīs svētdienas Svēto Rakstu lasījumi vispirms runā par Jēzus godību un tikai pēc tam norāda ceļu, pa kuru Viņam būs jāiet, lai gūtu uzvaru. Mēģināsim izprast šo notikumu būtību un kopīgi pārdomāsim arī savu dzīves ceļu: vai mēs patiešām saprotam Jēzus mācību un ikdienā Viņam sekojam?
Padzirdējuši, ka Jēzus uz ēzelīša iejāj Jeruzalemē, cilvēki izgāja Viņam pretī, sveica ar palmu zariem, klāja uz ceļa savas drēbes un skaļi sauca: "Hosanna augstumos! Slavēts lai ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā!" (Lk 19, 38) Ar savu neparasto mācību, veiktajiem brīnumiem, dziedināšanu, ļauno garu izdzīšanu un mirušo augšāmcelšanu Jēzus bija kļuvis tik slavens, ka pat cittautieši gribēja iepazīties ar Viņu un Viņa mācību.
Pie Filipa piegāja daži grieķi un lūdza: "Mēs gribam redzēt Jēzu." (Jņ 12, 21) Filips to pateica Andrejam, un pēc tam abi devās pie Jēzus, lai to darītu zināmu Viņam. Varētu likties — Jēzum vajadzētu justies gandarītam par to, ka Viņš ir tik populārs, bet Jēzus saprot, ka ir pienācis Viņa laiks, un saka: "Ir pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts." (Jņ 12, 23)
Jēzus nekad netiecās pēc cilvēku atzinības, uzslavas vai panākumiem. Baznīcas tēvi māca, ka panākumi ir ierocis, ko izmanto sātans, lai mūs maldinātu un ievestu strupceļā. Jēzus zināja, ka ikviens, kurš tiecas pēc panākumiem, patiesībā meklē pats sevi. Bez Dieva palīdzības cilvēks nav spējīgs nesavtīgi mīlēt otru, jo pirmgrēka dēļ viņš ir vērsts uz sevi un visā tiecas īstenot tikai savus plānus. Tāpēc cilvēciskie panākumi galu galā beidzas ar tukšumu, vilšanos un ciešanām. Jēzus zināja, ka vienīgais veids, kā cilvēki var izlīgt ar Dievu un atjaunot vienotību ar līdzcilvēkiem, ir Viņa nāve un augšāmcelšanās, kas uz visiem laikiem iznīcinās jebkādus šķēršļus, kas cilvēkiem traucē nesavtīgi mīlēt citam citu. Jēzus teica: "Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirs, tas paliks viens, bet, ja nomirs, tas dos daudz augļu." (Jņ 12, 24)
Mūsdienu sabiedrība nereti atmet kristietību tieši krusta dēļ — tāpēc, ka neizprot tā nozīmi. Daudzi uzskata, ka krusts ir dzīvības noliegšanas zīme: "Bet mēs taču gribam pilnvērtīgu dzīvi, bez ierobežojumiem un atteikšanās. Mēs gribam vienkārši dzīvot un ņemt no dzīves visu, ko tā spēj dot!" Tas skan visai pārliecinoši un kārdinoši, taču tā ir sātana melu valoda.
Palmu svētdienas liturģija mums vēstī, ka tieši krusts ir dzīvības koks. Jo dzīvību mēs iegūstam nevis tad, kad to paturam sev, bet kad sniedzam to kā dāvanu citiem. Mīlēt nozīmē dāvāt sevi, tāpēc krusts ir ceļš, kas ved uz patieso dzīvi. Brāļi un māsas, lūk, laime! Krustā sistais Jēzus ir cilvēka patiesās brīvības simbols.
Padomāsim, pēc kā mēs īsti tiecamies savā dzīvē? Ko cenšamies sasniegt? Vieni vēlas apprecēties, citi dzenas pēc naudas, lai nopirktu sev labu mašīnu, māju vai modernāko datoru, vēl citi uztraucas par to, kā nokārtos eksāmenus, kur dosies studēt. Mēs esam izplānojuši savu nākotni un dzīvojam tā, it kā viss būtu atkarīgs no mums. Bet Jēzus teica: "Kas mīl savu dzīvību, tas to pazaudēs, bet, kas ienīst savu dzīvību šajā pasaulē, tas to saglabās mūžīgajā dzīvē." (Jņ 12, 25) Ko Jēzus ar to gribēja teikt? Viņš vēlējās mums atklāt to, ka, veidojot savus nākotnes plānus, tiecoties pēc karjeras, slavas, meklējot tikai savu laimi, mēs neatradīsim neko citu kā vienīgi sirds nemieru, tukšumu un ciešanas. Tikai tas, kurš tic, ka Dievs mīl cilvēku vairāk, nekā viņš pats spēj mīlēt sevi, un tic, ka Dievs zina daudz labāk, kas vajadzīgs cilvēka laimei, — tikai tas ir spējīgs atteikties no saviem plāniem un ar paļāvību pildīt Dieva gribu.
Pamācošs ir Isaja pravietojums par Jahves Kalpu: "Kungs Dievs modina rītā, agri rītā Viņš modina manu ausi, lai es klausītos kā māceklis." (Is 50, 5) "Auss" šeit simbolizē klausīšanos, tātad paklausību Tēva gribai pat tad, kad citi tevi neieredz, vajā, pazemo. Šis pravietojums norāda, cik augstu Dievs vērtē pazemību un cik svarīgi ir paklausīt Viņa gribai. Tas piepildījās Jēzū Kristū, kurš labprātīgi pazemināja sevi mūsu dēļ, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs Viņu paaugstināja un deva Viņam vārdu, kas ir pāri pār katru vārdu (Flp 2, 8-9).
Kāds poļu bīskaps reiz liecināja par neparastu notikumu. Vatikānā pusdienojot kopā ar Jāni Pāvilu II, viņš pāvestam pastāstījis par kādu priesteri, kurš, atstājis priesterību, ubagoja Romas ielās. Pāvests nekavējoties lika atvest šo priesteri pie sevis, pacienāja ar pusdienām un pēc tam ilgi sarunājās ar viņu, izjautāja par dzīvi un sarunas beigās lūdza, vai viņš — pāvests — nevarētu šim priesterim izsūdzēt grēkus. Pēc šī notikuma priesteris atgriezās. Nevis mūsu paaugstināšanās, bet pazemība var pacelt tos, kuri ir nomaldījušies vai pakrituši.
Šodien visos katoļu dievnamos tiek svētīti pūpoli un palmu zari, kas simbolizē morālu un garīgu uzvaru pār sevi, savām vājībām, kārdinājumiem un grēku. Ir vērts šos zarus saglabāt, noliekot savās mājās redzamā vietā, lai tie mums pastāvīgi atgādinātu, ka mums jāuzvar savs egoisms, nepacietība, skaudība, dusmas un lepnība. Un atcerēsimies, ka šajā cīņā mēs neesam vieni. Ik dienas Jēzus ir kopā ar mums un sniedz mums Svētā Gara spēku katrā Svētajā Misē, kuru izdzīvojam ar ticību, katrā patiesā grēksūdzē, katrā sirds lūgšanā. www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholiculture.org |
