Dievs nomira miesā, un elle satrūkās, Dievs aizmiga uz brīdi un atmodināja no miega tos, kuri atradās ellē...
Viņš dodas meklēt Ādamu, mūsu pirmtēvu, pazudušo avi. Viņš vēlas nokļūt pie visiem tiem, kas atrodas tumsībā un nāves ēnā.
Tur ir Ādams, Noass, Ābrahams, Mozus, Daniels, Jeremijs un Jonass. Un praviešu vidū ir kāds, kurš iesaucas: "No elles dzīlēm sadzirdi manu lūgšanu, uzklausi manus saucienus!" Un cits: "Lai Tavs vaigs pār mums atmirdz, un mēs būsim glābti!"
Ādams, ieslodzīts vēl dziļāk nekā citi, saka: "Es dzirdu Tā balsi, kurš nāk pie mums!" Un, kamēr viņš runā, Kungs ienāk, turēdams rokās uzvaru nesošo krusta ieroci. Pārsteigumā Ādams iesaucas: "Mans Kungs lai ir ar jums visiem!" Un Kristus Ādamam atbild: "Un arī ar tevi..."
"Celies augšā no mirušajiem. Es esmu tavs Dievs un tevis dēļ esmu kļuvis tavs dēls...
Celies augšā, dosimies projām no šejienes, jo tu esi manī un es esmu tevī, mēs abi kopā esam viena un nedalāma persona...
Celieties, dosimies projām no šejienes, iesim no sāpēm uz prieku! Mans Debesu Tēvs gaida pazudušo avi... Kāzu telpa ir sagatavota... Mūžības teltis ir uzceltas... Debesu valstība, kas pastāv kopš laiku iesākuma, jūs gaida!
Es, tavs Dievs, tevis dēļ esmu kļuvis tavs dēls. Tevi un tavus pēctečus es tagad uzrunāju un savā spēkā pavēlu tiem, kas ir važās: "Izejiet!" Un tiem, kas ir tumsā: "Topiet apgaismoti!" Aizmigušajiem: "Mostieties!" Es pavēlu tev: celies tu, kas guli!
Es neesmu tevi radījis, lai tu paliktu sagūstīts starp mirušajiem. Celies augšā! Es esmu mirušo dzīvība!
Celies tu, manu roku radība, celies, man līdzīgais, kas tiki radīts pēc mana attēla! Celies, mēs dosimies projām no šejienes! Jo tu esi manī un es tevī, mēs esam viena nedalāma persona.
Tevis dēļ es, tavs Dievs, kļuvu tavs dēls. Tevis dēļ es, tavs Kungs, pieņēmu verga veidu. Tevis dēļ es, kas valdu pār Debesīm, nonācu uz zemes, nokāpu pazemē.
Tevis dēļ, kas tiki izdzīts no dārza, es dārzā tiku nodots jūdiem un dārzā tiku piesists krustā.
Tu redzi spļāvienus manā sejā — tevis dēļ es tos izcietu, lai tevi vestu atpakaļ pie pirmās dzīvības dvašas.
Tu redzi sitienu pēdas — es tos izcietu, lai atjaunotu tevi pēc sākotnējā veida, līdzīgu tam, kāds tu tiki radīts.
Tu redzi, ka mana mugura ir šaustīšanas brūču izvagota, — es to izcietu, lai noceltu grēku nastu, kas nospieda tavus plecus.
Tu redzi manas rokas, kas tik stingri pienaglotas pie krusta tevis dēļ, kas sagrēkoji, stiepjot rokas uz koka pusi.
Es aizmigu uz krusta, un šķēps caurdūra manu sānu — tevis dēļ, kas aizmigi Paradīzē, kad no tava sāna dzima Ieva.
Mans sāns dziedināja tava sāna sāpes. Mans miegs izveda tevi no elles miega. Mans šķēps apturēja šķēpu, kas bija vērsts pret tevi. Celies, dosimies projām no šejienes!
Ienaidnieks tev lika iziet no Paradīzes; es tevi vairs nelikšu Paradīzē, bet gan Debesu tronī.
Es attālināju tevi no Dzīvības koka, bet, lūk, — es pats esmu dzīvība un kļūstu viens ar tevi.
Es sūtīju eņģeļus, lai viņi sargā tevi kā kalpu; tagad es lieku, lai eņģeļi tevi godina kā Dievu.
Ķerubu tronis mirdz, nesēji gaida, kāzu gulta ir saklāta, ēdieni gatavi, tāpat arī mūžības mītnes. Laimes dārgumi ir atvērti, un Debesu valstība sagatavota no pašas mūžības." www.mieramtuvu.lv |
