"Lai jūsu sirds neuztraucas un lai nebīstas! Jūs dzirdējāt, ka es jums sacīju: es aizeju..." Bailēm pretstatā ir Kristus miers. Taču miers, ko Kristus mums vēlas dot, atšķiras no tā miera, ko spēj sniegt pasaule: "Es jums dodu savu mieru; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu." Pasaules dāvātā miera pamatā ir spēks, vara, pārticība, pašpārliecinātība. Šīs vērtības pašas par sevi nav sliktas, bet, cenšoties tās iegūt, cilvēks bieži pārspīlē un ļaujas savām kaislībām, tādām kā mantkārība, lepnība, patmīla, juteklība. Tā iegūt mieru nav iespējams — cilvēka dvēseli, Kristus vārdiem runājot, savā varā ņem pasaules valdnieks. Cilvēks, kuru uz visām pusēm rausta kaislības un kurš ļauj tām vaļu, ir kā laiva bez stūres vētras sabangotā jūrā. Kristus dāvātais miers ir sasniedzams, uzveicot kaislības un grēkus. Tas staro no Kristus uzvaras pār pasauli. Kopā ar savu mieru Jēzus mums dāvā Svēto Garu un varu pār grēku. Šim mieram nav nekā kopēja ar inerci un pasivitāti, tas nebūt nav sliņķu un patmīļu miers. Kristus miers prasa nepārtrauktu uzmanību, cīņu un sevis pārvarēšanu. Kā to ir teicis Napoleons, kurš vēsturē pazīstams kā viens no lielākajiem cīņu uzvarētājiem: "Vieglāk ir kaujā uzvarēt ienaidnieku, nekā pārvarēt sevi." Tādas uzvaras auglis ir sirdsapziņas miers.
Kristus norāda arī uz to, kas var palīdzēt mūsos nostiprināt un vairot Viņa mieru. Vispirms tā ir Kunga klātbūtne mūsu vidū. Viņš gan saka: "Es aizeju un atkal nākšu pie jums," — tomēr arī tagad ir būtiska mūsu vienotība ar Kristu, un to mēs iemantojam ticībā. Kungs mūs iedrošina: "Tagad es jums to sacīju, lai jūs ticētu." To mēs spējam mīlestībā: "Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos." Kristus klātbūtne un vienotība ar Viņu ļauj pārvarēt bailes un saglabāt mieru.
Šīs zemes notikumi nav tiešs Dieva darbs, jo norises ir pakļautas dažādiem fizikas un dabas likumiem, savukārt mums, cilvēkiem, ir dota brīvība un spēja pazīt gan dabas likumus, gan to, kas ir labs un kas — slikts. Jēzus atgādina un atjauno atbildību — ciešanas, kuras piedzīvojam, lielākoties esam radījuši paši. Krusts, par kuru gaužamies, ir mūsu pašu vai citu izkropļotais skatījums uz norisēm. Tas ir mūsu pašu nepareizi izmantotās brīvības rezultāts. Tad kāpēc mēs vainojam Dievu? Dievs ir visspēcīgs, taču Viņš neietekmē mūsu brīvību — Dievs it kā apstājas pie mūsu nocietinātās sirds, kura bieži domā tikai par savu labumu. Ir jāatceras, ka Dievs vienmēr ļauj mums veikt brīvu izvēli, jo mēs taču esam viņa dēli un meitas, nevis padotie, kas akli paklausa.
Kungs vienmēr aicina, lai tiecamies pēc miera, ko Viņš, aizejot pie Tēva, mums atstāja, bet diemžēl mums tam pietrūkst laika. Laiks steidzas ātri, un dzīve ir īsa, tāpēc katra diena, kas mums dota, jāizmanto tam, lai tiektos pēc Dieva miera, atgrieztos no grēkiem un būtu Dieva žēlastības stāvoklī. Mēs esam aicināti labi izmantot mums dāvāto dzīvi un brīvību. Pat tad, kad piedzīvojam ļoti grūtus brīžus, Dievs nav tālu, Viņš steidzas mums palīgā. Dievs var pie mums sūtīt kādu cilvēku, lai viņš darbotos Kunga vārdā un lai ar šī cilvēka starpniecību Kungs mūs izvestu no verdzības pretī brīvībai un sirdsmieram. Dievs vienaldzīgi nenoskatās uz pasaules traģēdijām, bet aicina, lai mēs kļūtu kā Mozus un būtu līdzās tiem, kas cieš un ir pilni nemiera un baiļu. Kad lūdzam Dievu, lai Viņš mūs atbrīvo no sāpēm un nemiera sirdī, Kungs mūs aicina, lai mēs paši nebūtu par sāpju un nemiera iemeslu citiem.
Kristieša atbildi uz pasaules pārbaudījumiem un centieniem pēc miera, saticības un mīlestības ir labi izteicis svētais Francisks: "Kungs, dari mani par miera nesēju, lai es nestu mīlestību tur, kur valda naids, lai es nestu piedošanu tur, kur sāpīgi dara pāri, lai es nestu saskaņu tur, kur nav saderības, lai es nestu patiesību tiem, kas maldās, lai es spētu nest cerību tiem, kas izmisumā." Mums, kristiešiem, ir jākļūst par Dieva smaidu, par smaržīgu, dziedinošu balzamu, ko Dievs dāvā cilvēcei, lai tā spētu pārvarēt nemieru un no dienas dienā kļūtu par sabiedrību, kurā valda taisnība un piedošana. Tādai ir jābūt mūsu liecībai šodienas pasaulē!
Dzīve ir laiks, kad atklājam to, kas ir Dievs, un to, kas esam mēs paši. Ikviena cilvēka dzīve ir nozīmīga, ikviens ir aicināts uz vienotību ar Dievu. Jēzus mums atklāj, kāds ir Dievs, — pacietīgs, miera un iejūtības pilns, — un to, ka Dievs neatlaidīgi gaida, līdz vīģes koks nesīs augļus, kā tas teikts līdzībā. Tiekšanās pēc Jēzus atstātā miera — tā ir attieksmes maiņa. Dievs pazīst šīs pasaules problēmas un vienmēr nāk palīgā, taču Viņš respektē mūsu brīvību, raugās uz mums kā uz pieaugušiem cilvēkiem un vēlas, lai esam atbildīgi par to, ko darām. Pārvarēsim savas bažas, skumjas un nevēlēšanos sevi mainīt, vienojoties ar Kristu — regulāri pieņemot Euharistiju. Tieši pirms svētās Komūnijas atcerēsimies Kristus novēlējumu: "Es jums atstāju mieru, es jums dodu savu mieru." www.mieramtuvu.lv |
