Taču arī Evaņģēlija fragments par maizes pavairošanas brīnumu mūs ievada Euharistijas noslēpumā. Mēs nedrīkstam šā noslēpuma nozīmi ierobežot, sašaurināt, jo Kristus Miesa un Asinis, par ko tiek pārvēsta maize un vīns, ir mūsu dzīvības avots, kristīgās dzīves barība, zāles mūsu cilvēciskajam vājumam, mūžīgās dzīves Maize. Euharistiskā dimensija kristīgajā dzīvē ir ļoti būtiska. Pieņemt Kristu kā dzīvības Maizi — tam ir galvenā nozīme sekošanā Jēzum. Kungs to apstiprināja, tiklīdz beidza stāstīt par mūžīgās dzīves Maizi, proti, brīdī, kad mācekļi, noklausījušies Viņa sacīto, izteicās, ka šī runa ir pārāk smaga, lai to pieņemtu. Kungs tad jautāja pavisam tieši: "Vai arī jūs gribat aiziet?"
Daudzi kristieši atsakās pieņemt šo dzīvības Maizi. Arī tad, kad piedalās Svētajā Misē, viņi nepieņem svēto Komūniju, neieiet šajā Komūnijā. Tas ir tieši tāpat kā sēdēt pie mielasta galda, bet atteikties pieņemt ēdienu. Tāpat redzam, ka maz ir cilvēku, kas Euharistijā piedalās regulāri. Tas viss liecina par to, cik niecīga vieta mūsu, kristiešu, dzīvē ir Euharistijai.
Jānis Pāvils II savā enciklikā par Euharistiju ir atgādinājis un uzsvēris to, ka starp Euharistiju un Baznīcu pastāv cieša saikne — Baznīca veido Euharistiju, un Euharistija veido Baznīcu. Taču mūsu draudzēs vērojama pavisam cita aina — Pirmā svētā Komūnija daudziem uz ilgu laiku tā arī paliek vienīgā. Daži cilvēki, iegājuši baznīcā, tūlīt pat dodas pie Dievmātes vai kāda sev iemīļota svētā attēla vai statujas, lai tur lūgtos, gandrīz ignorējot tabernākulu un dzīvā Dieva klātbūtni. Bet ignorēt Euharistiju taču nozīmē ignorēt pašu Kristu!
Lūk, kādi ir trīs svarīgākie brīži Svētajā Misē: upurēšana, konsekrācija un Komūnija. Simboliskā veidā tie atklāj katra kristieša dzīves ritumu. Mēs upurējam sevi Dievam, lai Viņš mūs pārveidotu, konsekrētu un lai mēs savukārt varētu dalīties šajos konsekrācijas augļos ar saviem brāļiem un māsām. www.mieramtuvu.lv | 
