Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Padomju Savienības kinoteātros tika rādīta režisora Tengiza Abuladzes filma "Grēku nožēlošana". Filmā bija ļoti spēcīga reliģiska noskaņa, kas bija pārsteidzoši tā laika kino. Atainojot Staļina totalitāro režīmu, režisors vienlaikus runāja par vērtībām, kas nav pakļautas laikam. Vienā no pēdējiem filmas kadriem izskan dramatisma pilns aicinājums atgriezties pie kristīgajām vērtībām. Filmas galvenā varone — sieviete, kas dzīvē daudz pieredzējusi, — uzdod retorisku jautājumu: "Kam vajadzīgs ceļš, kas neved uz baznīcu?"
Mūsu ceļam vienmēr ir jāved uz baznīcu, jo tieši tur rodama atbilde uz Jēzus jautājumu, ko dzirdam Evaņģēlijā: "Par ko jūs mani uzskatāt?" Ja uz šo jautājumu atbildam: "Par Dieva Dēlu, par Pestītāju un Draugu," — tad mūsu attieksmei pret svētnīcu ir jābūt nopietnai un skaidrai.
Baznīca ir svēta vieta, kurā mājo Dievs. Kā rakstīja sv. Germans no Konstantinopoles: "Baznīca ir Dieva svētnīca, svēta vieta, lūgšanu nams, Dieva tautas sapulce." Tādēļ nedrīkst vienaldzīgi paiet garām dievnamam. Un daudzi ticīgie to arī praktizē, jūtot nepieciešamību ik dienas iegriezties tuvākajā baznīcā. Tā ir ļoti skaista liecība arī citiem. Dievs gaida mūsu ienākšanu savā namā, mūsu apliecinājumu: "Tu esi mīlestība!"
Tā kā šī vieta ir svēta, mums jācenšas attiecīgi izturēties — ar cieņu un sakopotību. Diemžēl nereti baznīcā nākas novērot uzvedību, kas neliecina par Dieva klātbūtnes apziņu. Varbūt arī mēs paši piedzīvojam izklaidību un grūtības sakopot domas lūgšanai. Reizēm mūs vairāk interesē tas, kādi cilvēki ir atnākuši uz Svēto Misi, kā viņi ir ģērbušies.
Svētnīca ir avots. Cilvēks turp dodas, lai saņemtu spēku. Lielākā daļa sakramentu tiek svinēti baznīcā. Tur iesākas un noslēdzas cilvēka (garīgā) dzīve. Pie avota cilvēks dodas, lai no tā pasmeltos. Tas, kurš nevēlas dzert no Dzīvības avota, kļūst aizvien nespēcīgāks un viņa ticība pamirst.
Cik daudziem, kas atdzimuši Kristības sakramentā, ceļš uz svētnīcu ir pavisam aizmirsts.
Kāpēc daži pat gadiem ilgi nevēlas tajā iegriezties? Tāpēc, ka viņi nesaprot avota būtību. Pie avota jādodas regulāri. Neviens no mums nav žēlastību avots. Bet Kristus, kas atrodas tabernākulā, ir šāds Avots! Varbūt mums vairāk jārūpējas par tiem cilvēkiem, kuri neizprot vai negrib izprast Baznīcas — avota — būtību?
Svētnīca ir arī dārgums, par kuru mēs ikviens esam atbildīgs. Rūpes par svētnīcu nav tikai priesteru vai klostermāsu pienākums. Rūpes par dievnama izskatu un kārtību, kā arī par tajā svinēto liturģiju ir katra ticīga cilvēka pienākums. Tāpēc apzināsimies savu atbildību par šo mūsu ticības dārgumu — par paša Dieva klātbūtnes vietu.
Mums ir jāinteresējas par to, kas notiek baznīcā. Diemžēl ir arī tādi draudzes locekļi, kuri nezina, kas ir viņu dievnama Debesu aizbildnis. Bet saikne ar savu draudzi, kas rūpējas par baznīcas garīgajām un materiālajām vajadzībām, ir ļoti svarīga.
Latvijā ir daudz baznīcu. Taču — vai dievlūdzēju skaits tajās nesarūk? Kāds varbūt iebildīs, ka mūsdienu jaunieši baznīcās neatrod neko atraktīvu. Bet vai baznīcas uzdevums ir būt atraktīvai? Nē, tās galvenais uzdevums ir būt par vietu, kur cilvēks satiek Dievu. Pasaulē, kurā valda svētuma noliegšana un tiek apšaubītas cilvēka pamattiesības, dievnams kļūst par vietu, kur cilvēks gandrīz vai pieskaras Sacrum, Svētumam. Baznīcai ir jābūt par pārdomu, klusuma un miera vietu. Tai ir jādod ticīgajiem drošības un Dieva gādības izjūta.
Dievnamam ir jābūt par vietu, kur jūtamies saprasti, kur valda sirsnīga gaisotne un kur ticīgie ar savu smaidu un rūpēm stiprina cits citu un liecina par Dieva mīlestību.
Svinot dievnamu iesvētīšanas gadadienu, lūgsimies ar Svētās Mises kolektes lūgšanas vārdiem: "Dievs, Tu ik gadu atļauj mums svinēt šīs baznīcas iesvētīšanas dienu, uzklausi savas tautas lūgšanas un dari, lai tā vienmēr šeit kalpotu Tev ar tīru sirdi un iegūtu pestīšanas augļus. Caur Kristu, mūsu Kungu. Amen." www.mieramtuvu.lv |
