Priestera komentārs Sv. Mises lasījumiem (14.08.2007) Lai top slavēts Jēzus Kristus!
Atkal pienākuši svētā Meinarda, Latvijas apustuļa, svētki. Svētki, kuros mēs esam aicināti pateikties Dievam par ticības dāvanu tieši mums, Latvijas iedzīvotājiem. Svētki, kuros mēs esam aicināti pateikties arī cilvēkam, kas savas dzīves pēdējos gadus veltīja tam, lai mēs, Latvijas ļaudis, saņemtu no Dieva ticības dāvanu.
|
Kāpēc svētais Meinards devās uz mūsu zemi? Varbūt, ka vēstures grāmatās esam lasījuši par ekonomisko un politisko situāciju šajā apvidū un sastapušies ar dažādiem gudriem spriedumiem par to, ka agri vai vēlu tam bija jānotiek...
Taču Meinardam nebija visu šo plašo zināšanu un "viszinošās gudrības", kas mums ir tagad. Viņa sirdī vienkārši skanēja vārdi, ko saviem mācekļiem teica Jēzus: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” Meinards bija piedzīvojis Dieva mīlestības pieskārienu un tāpēc vēlējās, "lai visa zeme dziedātu Kungam, teiktu Viņa vārdu un sludinātu Viņa pestīšanu no dienas dienā".
Kā lasām īsajā svētā Meinarda dzīves aprakstā — viņš savā kalpojumā nav pieļāvis vardarbību, bet vienmēr bijis miera apustulis. Meinards nenāca ar ārēju spožumu, un, kā zinām, kad šis Dieva kalps ieradās mūsu zemē, viņam jau bija pāri pusmūžam. Dievs viņam bija devis spēju nest mieru, kas tik ļoti bija vajadzīgs šeit dzīvojošajām ciltīm. Tās cīnījās savā starpā un nespēja rast saskaņu un vienotību. Divām ciltīm izdevās apvienoties varbūt vienīgi tad, ja tās gribēja aplaupīt kādu trešo.
Nebija daudz cilvēku, kas novērtēja un pieņēma mieru, ko nesa svētais Meinards. Viņu ievēroja tad, kad viņš uzcēla mūra pili, kas deva ārēju drošību un mieru. Tad arī daudzi pieņēma Kristības sakramentu, bet liela daļa tikai ārēji — nesaņemot Dieva mieru savā dvēselē. Ieguvuši laicīgos labumus, ko pēc Kristības varēja saņemt, ļaudis tūlīt skrēja to "nomazgāt" Daugavā. Kāpēc? ... Vai tāpēc, ka Dievs savus izvēlētos vēlas sapulcināt vienā tautā, kas dzīvotu mierā un saticībā?
Kā zinām no vēstures, svētajam Meinardam bija ne mazums sirdēstu ar mūsu senčiem. Vai tad, kad viņš devās uz šo zemi, Meinards domāja par to, kas šeit varētu sagaidīt? Kādas bija viņa izjūtas, dodoties šurp?
Fragmentā no pravieša Jeremija grāmatas lasījām, cik uztraukts bija pravietis, saņemot Dieva sūtību: "Ak, Kungs Dievs! Es taču neprotu runāt." Dievs savu sūtni iedrošina: "Tu iesi, pie kā vien es tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko vien tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo es esmu ar tevi, lai tevi izglābtu. [..] Šodien es tevi iecēlu pār tautām un pār valstīm, lai tu aizvāktu un noārdītu, lai sagrautu un izklīdinātu, lai būvētu un dēstītu."
Nams nepastāv, ja to nav cēlis Dievs. Lai Dievs varētu būvēt un dēstīt, ir jānoārda un jāaizvāc viss, kas traucē Dievam to darīt. Kad Meinards ieradās kā miera apustulis, bija pavisam nedaudz ļaužu, kas ļāva Dievam savā dvēselē "sagraut un izklīdināt, lai būvētu un dēstītu". Pēc Meinarda bija arī tādi, kas daudz vairāk aizrāvās ar ārēju graušanu un izklīdināšanu, būvēšanu un dēstīšanu. Daļai mūsu senču tas, iespējams, sekmēja arī dvēseles pārmaiņas uz labo pusi.
Kas notika ar pārējiem?
Un kādus apustuļus gaidām mēs?
Lai Dievs ar svētā Meinarda aizbildniecību dāvā mums gudrību pazīt Viņa sūtītos ļaudis, kas sludina Dieva Vārdu, un drosmi ļaut Dieva Vārdam mūsu dvēselē aizvākt un noārdīt, sagraut un izklīdināt visu to, kas Dievam traucē būvēt un dēstīt. Amen. www.mieramtuvu.lv
Foto:http://foto.eks.lv |
