Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Tev tiks atlīdzināts, kad taisnīgie augšāmcelsies. (Lk 14, 14)
02.09.2007 pl. 11:22

Priesteris Māris Ozoliņš, Cesvaine

Priestera komentārs XXII svētdienas Sv.Mises lasījumiem (02.09.2007)

Dieva Vārds, protams, sevī ietver ne tikai pavēles, aizrādījumus vai aizliegumus. Ja tā uztveram Dievu, tad bieži rīkojamies kā nepaklausīgi bērni, kuriem ir stingri aizliegts aiztikt uguni. Ja šādiem bērniem to atgādina, viņi saka: "Mēs jau to zinām, simtiem reižu esam to dzirdējuši," bet, kad pienāk izšķirošais brīdis, tad viņi neizbēgami apdedzinās.

"Jā, es to zinu, to jau esmu dzirdējis," — ja kopš bērnības esam pieraduši tā teikt vecākiem, tad var gadīties, ka vēlāk, kad kļūsim pieauguši, mēs tāpat izturēsimies pret Dievu, tāpat atbildēsim Viņam, sakot: "Kāpēc Tu nāc manā dzīvē ar šiem aizliegumiem un pavēlēm?"

Cik bieži mēs sastopam cilvēkus, kuriem ir nepareizs priekšstats par Dievu un kuri nav saņēmuši Jēzus atklāsmi par Tēvu vai to neizprot. Vārdi, kas sākas ar: "Vajag, lai...!", diez vai spēs mainīt pasauli. Cilvēks var kļūt kurls pret Dieva Vārdu, ja ir pieradis to dzirdēt pavēles izteiksmē. 

Farizeji, kuriem Jēzus šodien lasītajā Evaņģēlija fragmentā stāsta divas līdzības, ir sava laika reliģiskā elite. Jēzus vēro, kā viņi visi cenšas ieņemt pirmās vietas viesībās, lai tiktu pagodināti. Farizeji savukārt vēro Viņu, Jēzu. Acīmredzot, uzaicinot Jēzu viesībās, farizeji ir ņēmuši vērā to, ka Viņš ir pravietis.

Arī Jēzum tāpēc ir ierādīta sava vieta pie galda un droši vien — ne jau pirmā. Farizeji vēlas gūt apstiprinājumu tam, ka Jēzus ir cienīgs būt viņu, tas ir, reliģiskās elites, vidū, ka viņi ir uzaicinājuši cilvēku, kas ir viņu cienīgs. Farizeju attieksme savā ziņā pat pieprasa to, lai Jēzus rīkotos saskaņā ar viņu tradīcijām. Viņi, farizeji, taču ir tie, kas vēlas un cenšas būt uzticīgi Dievam visā, pildot 613 noteikumus, no kuriem 248 ir nosacījumi un 165 — pavēles. 

Reliģija var viegli kļūt par ritu un doktrīnu kopumu, kas neļauj sadzirdēt pašu Dievu. Jēzus vēsts nevēlas palikt kādas reliģiskas elites "rāmī"; nekāda elite nav tiesīga noteikt, kuriem ir "pieejama" pestīšana un kuri atstājami novārtā, "ārpusē". Otrajā līdzībā, kuru Jēzus stāsta, tiek minēti nabagie, kroplie, klibie un aklie. Jēzus vēlas, lai uz mielastu tiktu uzaicināti šie cilvēki. 

Mēs esam radīti kaut kam lielākam — ne jau tikai šīs dzīves realitātei. Dievs uzlūko cilvēkus nevis vienīgi šīs pasaules perspektīvā, bet gan lūkojoties uz to, kas mēs esam un varam kļūt mūžīgās dzīves perspektīvā. Viņš vienīgais pilnībā zina, kas mēs varam kļūt, kādas brīnišķīgas radības mēs esam un cik skaista var būt mūsu dzīve, ja tā tiek dzīvota saskaņā ar Viņa Vārdu. Lai to labāk izprastu, iedomāsimies klavieru skolotāju, kas bērnu, kuru sāk mācīt spēlēt klavieres, jau redz uz pasaules lielāko koncertzāļu skatuves. Slikts ir tāds skolotājs, kam nav šādas cerības, un nez vai viņa skolnieki ko ievērības cienīgu sasniegs. Arī bērniem ģimenē ir jāredz, ka vecāki raugās uz viņiem ar cerību, ar ticību tam, ka labais, ko Dievs viņos ielicis, varēs attīstīties un ka viņu dzīve ir saturīga un jēgpilna. Dievs tic mums, tic tam, ka mēs varam dzīvot laimīgu dzīvi! Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā minētie notikumi risinās kāda mielasta laikā. Jēzus uz to ir ielūgts, kad Viņš ir ceļā uz Jeruzalemi, kur piedzīvos ciešanas. Stāstot pirmo līdzību, Jēzus nerunā tikai par viesību kultūru. Varam pamanīt, ka šajā līdzībā Jēzus mielastu nosauc par kāzu mielastu. Svētie Raksti bieži runā par Dieva valstību kā par kāzu mielastu. Mēs varam noprast, ka Jēzus vēlas piešķirt plašāku skatījumu teiktajiem vārdiem. 

Viņš vēlas pasludināt farizejiem Dieva valstības loģiku. Abas līdzības beidzas ar pārsteidzošu secinājumu, kas apstiprina iepriekš teikto. Pirmā līdzība beidzas ar vārdiem: "Kas sevi paaugstina, tiks pazemināts", otra savukārt runā par taisnīgo augšāmcelšanos. 

Dieva Vārds izrunāts vēlas kļūt par palīgu mūsu dzīvē, vēlas tajā piepildīties. Vārds klauvē pie mūsu sirds durvīm, īpaši tad, ja nedzīvojam saskaņā ar sirdsapziņu un Svēto Garu. Dievs vēlas mūs uzrunāt ik dienas, vēlas, lai savus pienākumus mēs veiktu mīlestības dēļ. Skolā varētu ieviest atzīmi "labi, bet varētu labāk", un tas nozīmētu, ka uzdevums ir izpildīts, bet ne no sirds, bez mīlestības. 

Dieva Vārds mūsos ir kā jauna dzimšana, jauna dzīve, kura iesēta ar Svēto Garu, bet vēl jāīsteno, lai tā mūs pārveidotu. Dieva Vārds ienāk mūsu dzīvē kā pastāvīga vērtība darbībā. Tikai mūsu rīcība, īpaši — negaidītās situācijās, parāda, vai Dieva Vārds mūsos ir kļuvis auglīgs, vai mēs spējam apliecināt darbos mīlestību pret saviem tuvākajiem un, ja nepieciešams, arī pret ienaidniekiem. 

Kas vēlas glābt sevi un nedomā par sava tuvākā labumu, diez vai varēs izpildīt Kunga bausli: "Mīliet cits citu, kā es jūs esmu mīlējis."

www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholicculture.org