Pats Kungs mums Evaņģēlijā ir norādījis, ka ir vārti, pa kuriem mēs varam tikt Debesu valstībā, bet piebilda, ka šie vārti ir šauri un pamudināja, lai mēs censtos caur tiem ieiet. Lūkasa Evaņģēlijā varam lasīt, ka kad kāds uzdeva Kristum jautājumu, vai ir maz to, kas tiks pestīti, Viņš atbildēja: "Pūlieties ieiet caur šaurajām durvīm, jo Es jums saku, daudzi meklēs ieiet, bet nevarēs... ." Tie ir Kristus vārdi, Viņš skaidri norāda, ka vārti uz Debesu valstību ir ļoti šauri, kaut gan pats Debesu nams ir ļoti liels. Priesteris uzsvēra, ka, ņemot vērā to, ka vārti ir šauri, nebūs tā, ka visi varēs ieiet, kaut gan gribēs. Neieies visi, jo vienkārši nespēs pieņemt to, kas ir vajadzīgs, lai caur tiem vārtiem varētu ieiet. Neieies arī tie, kas nepūlēsies, negribēs sevi kaut kā vingrināt vai pat piespiest. Kāpēc šie vārti ir tik šauri? Runājot par vārtiem, autors salīdzina vārtus ar 4 tikumiem, kas mums ir nepieciešami, lai ieietu Debesu valstībā. Tā ir ticība, cerība, mīlestība un pazemība. Visi šie tikumi, salīdzinot ar akmeņiem, ir tik šauri, ka vārtus veido vēl šaurākus. Runājot par ticību, Patiesā, t.i. Katoliskā ticība ir tik šaura, ka neviens tāpat caur to nevar ieiet, izņemot gadījumu, ka pats sevi piespiedīs un it kā ļaus sevi "paņemt gūstā". Arī sv.Pāvils tieši šo domu jau izsaka otrajā vēstulē korintiešiem: "Ņemam gūstā visus prātus, lai tie kalpotu Kristum", jo katoliskajā ticībā ļoti daudzas lietas sniedz ticībai. Šīs lietas stāv pāri cilvēku prātam un bieži ļoti grūti ar prātu tām piekrist, tomēr Baznīca prasa, lai tām ticētu ļoti stipri un nelokāmi, tā, ka cilvēks drīzāk būtu gatavs 1000 reiz nomirt, nekā atkāpties kaut no daļas šīs ticības. Tēvs Oskars uzsvēra, ka tas arī ir par iemeslu tam, kāpēc daudzi cilvēki iet uz dažādām sektām, herēzēm, jo citi atver savus vārtus ļoti plaši - atmetot to, kas cilvēkam ir par apgrūtinājumu. Jau Mateja Evaņģēlijā Kristus atgādina, ka "plaši ir vārti un plašs ir ceļš, kas ved pazušanā, un daudzi pa to iet". Cilvēki nevēlas ieklausīties un piekrist tam, ko nevar faktoloģiski pierādīt vai arī vēlas, lai tas ir acīmredzams, tāpēc vēl grūtāk cilvēkam ir noticēt Patiesībai. Mūsdienās visādās sektās un reliģijās cilvēki cenšas atvērt šos vārtus plašāk - izgudrojot visādas teoloģiskas kļūdas, dažreiz pat atmetot ticības patiesības, piemēram, to, ka Dievs ir Trīsvienīgs, ka Dieva dēls nomira un augšāmcēlās, kā arī Iemiesošanās noslēpumu vai Sakramentus, īpaši Grēksūdzi vai Euharistiju. Priesteris paskaidroja, ka ja tiek atmesti kaut vai daži no šiem ticības elementiem, tad vārti kļūst ļoti plaši un pa tiem var ieiet gandrīz jebkurš. Tomēr, cilvēkam ir vajadzīga piepūle, lai tiktu Debesu valstībā un ar labiem darbiem ir jāuztur tā dāvana, kas ir dota caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Mūsdienās ir arī vērojama tendence, ka cilvēki uzskata, ka ir nepieciešama vienīgi ticība, lai cilvēks varētu kļūt laimīgs, bet par grēkiem netiek runāts, tomēr jau fragmentā no sv. Jēkaba vēstules ir teikts, ka ticība bez darbiem ir tukša. Arī sv. Pāvils savā laikā jau rakstīja Titam, ka ir cilvēki, kuri it kā atzīst Dievu, Tam tic, bet ar saviem darbiem liecina par pretējo - var teikt, ka baidās no tā, ka vārti ir šauri, un meklē kādus citus - platākus, kas ved uz pazušanu. Konferences noslēgumā priesteris secināja, ka ja runa ir par ticību, tad uz jautājumu: "Vai daudzi būs pestīti?", atbilde būs - "Nē". Maz būs to, kas ieies caur šaurajiem vārtiem un tieši tāpēc ir jāpiepūlas, lai ieietu. Sanita Zustere,
"Vatikāna radio", Liepāja |
