Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Kas gan tā par ticību, ja tā neiespaido cilvēka izvēli un rīcību visās dzīves jomās?
07.10.2007 pl. 10:47

Priesteris Jānis Kolns, Ludza

Priestera komentārs XXVII svētdienas Sv.Mises lasījumiem (07.10.2007)

Šodien Baznīca svin arī Dievmātes — Rožukroņa Karalienes — svētkus, atceras un pārdomā par šo īpašo, Marijai veltīto lūgšanu, proti, Rožukroņa lūgšanu. Ir skaidri saskatāma saistība starp galveno šīs svētdienas lasījumu tēmu un aicinājumu lūgties Rožukroni.

Fragments no pravieša Habakuka grāmatas aicina vairīties no visa tā, kas sola viltus drošību, bet psalmists atgādina, ka jāieklausās Kunga balsī.

Lasījums no svētā Pāvila otrās vēstules Timotejam mūs aicina nekaunēties no savas ticības un droši to apliecināt: "Es tev atgādinu, Timotej, atdzīvini Dieva žēlastību, kas ar manu roku uzlikšanu ir tevī. Jo Dievs mums nav devis bailīguma, bet gan spēka un mīlestības Garu. Tāpēc nekaunies no mūsu Kunga liecības, nedz no manis, viņa gūstekņa, bet Dieva spēkā sludini Evaņģēliju!"

Savukārt Kristus, izteicis aicinājumu, lai mūsu ticība būtu vismaz tik liela kā sinepju grauds, saka: "Kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, mēs izdarījām to, kas mums bija jādara."

Pāvils mudina būt drosmīgiem savas ticības apliecinātājiem un sludinātājiem, taču mūsu liecība nedrīkst būt augstprātīga, melu aptraipīta, nekaunīga vai lepna, jo Kungs mūs aicina uz pazemību un patiesību. Tas nozīmē arī to, ka mums jāatzīst — mēs esam vāji un ar savu cilvēcisko spēku vien nespējam veikt uzticēto ticības pienākumu.

Šodien kristiešu vidū ir ļoti izplatīta vienaldzība vai arī bailes drosmīgi un vienkārši paust savu kristīgo ticību. Daudzi mēdz nošķirt savu ticību no dzīves, ko dzīvo, uzsverot, ka ticība ir katra cilvēka individuāla lieta. Bet kas gan tā par ticību, ja tā neiespaido cilvēka izvēli un rīcību visās dzīves jomās, bet izpaužas tikai vienu stundu nedēļā, piedaloties svētdienas dievkalpojumā? 

Protams, mums ir jāizvairās arī no fanātisma, kuru raksturo tolerances trūkums attiecībās ar tiem, kam ir cita reliģiskā pārliecība. Fanātiķi uzskata, ka viņu īstenotā reliģiskās dzīves prakse ir vienīgā pareizā. Tā, piemēram, var notikt arī ar Rožukroņa lūgšanu — tā ir viens no lūgšanas veidiem, taču fanātiķi teiks, ka tā ir obligāta visiem. Lūdzot Rožukroni, mēs pārdomājam visus Jēzus dzīves noslēpumus, uzlūkojam tos ar Jēzus Mātes sirdi, tāpēc Rožukroņa lūgšana ir viens no vērtīgākajiem lūgšanas veidiem un arī iespēja ar drosmi, bet vienkārši un bez augstprātības liecināt par savu ticību. 

Rožukroņa lūgšanu kristieši praktizē daudzus gadsimtus, to ir mīlējušas paaudžu paaudzes, un pēdējos gadsimtos daudzi pāvesti, vispirms jau Leons XIII, ir uzsvēruši šīs lūgšanas lielo nozīmi. Arī Jānis Pāvils II vairākkārt ir aicinājis ticīgos neaizmirst un lūgties Rožukroni, īpaši viņš to uzsvēra savā apustuliskajā vēstulē "Rosarium Virginis Mariae". Rožukronis ir pazemīga lūgšana, kas palīdz lūdzējam attīstīt klusu un nopietnu dievbijību. 

Pastāv tradīcija — apbedījot aizgājējus, ielikt viņu rokās rožukroni.

Rožukronis ir vienkārša un pazemīga lūgšana, kas mums palīdz apzināties, ka mūsu, kristiešu, dzīve vienmēr var būt pilnīgāka. Pat tad, ja esam daudz paveikuši, nekad neesam sasnieguši sava kristīgā aicinājuma augstumus, bet vienmēr paliekam nederīgi kalpi.

Nepagursim iet pilnības ceļu pretī Kungam!

www.mieramtuvu.lv
Foto: Foto.eks.lv