Abos gadījumos mūsu izpratne par attiecīgo Rakstu vietu padziļinās, un tādējādi ir daudz vieglāk to paturēt savā sirdī, dodot iespēju Kunga Garam īstajā brīdī mums to atgādināt.
No Evaņģēlija fragmenta, kuru lasīt paredzēts šodien, nav īsti skaidrs, kāpēc Jēzus runā par šo tēmu. Taču, izlasot daļu iepriekšējā panta, ir viegli iedomāties, kāds bija konkrētās mācības iemesls. Jēzus tikko bija jautājis: "Bet, kad Cilvēka Dēls nāks, vai Viņš atradīs ticību virs zemes?" (Lk 18, 8) To dzirdot, daži klātesošie noteikti sāka justies pārāki par citiem, jo viņi taču tic Dievam, lasa Bībeli, katru sabatu iet uz sinagogu, lūdzas, gavē... Pamazām viņos bija nostiprinājusies ne tikai pārliecība par savu taisnīgumu, bet arī par citu cilvēku netaisnīgumu: "Kad Cilvēka Dēls nāks, vai Viņš atradīs arī citos tik lielu ticību kā manējo?" Diemžēl arī starp mums, mūsdienu kristiešiem, noteikti būs ne mazums tādu, kas dzīvo ar šādu bīstamu dubultpārliecību. "Debesis ir mūsu, bet ko gan darīs tie nabaga pārējie?"
Tāpat kā līdzībā par tiesnesi un neatlaidīgo atraitni (Lk 8, 1-8), arī te runa ir par lūgšanu. Gan farizejs, gan muitnieks lūdzas no sirds — viņi nelasa pašu vai citu sarakstītus tekstus. Un tieši šāda spontāna, iepriekš nesagatavota lūgšana vislabāk atklāj to, kas notiek cilvēka sirdī. Ja lūdzoties mēs pielūdzam, slavējam Dievu, pateicamies par Viņa mīlestību, tad viss ir kārtībā — mēs vairāk par visu mīlam Dievu. Ja mūsu lūgšanā pirmajā vietā ir citu cilvēku vajadzības un pateicība par viņiem dotajām Dieva žēlastībām, arī tad nav pamata uztraukumam — mēs mīlam savu tuvāko, vēlam viņam labu, jūtam viņam līdzi. Bet, ja pirmais, kas nāk prātā, uzsākot lūgšanu, esam mēs paši ar savām vēlmēm, problēmām vai sasniegumiem, tad mums ir jāuzmanās, jo, iespējams, tas liecina par to, ka mēs vairāk par visu mīlam sevi. Protams, šādu lūgšanu mēs spējam vēlāk ar prātu pielabot, tajā pieminot arī Dievu un tuvāko, lai tā kļūtu "pareiza". Bet tieši nepielabotā lūgšana ir kā indikators, jo mana lūgšana spontāni ietver to, ko es mīlu.
Jēzus mums māca ne tikai to, ka ir jālūdzas, bet arī to, kā mums tas jādara. Neatlaidība lūgšanā (kā atraitnei) un gandrīz perfekta prakse (kā farizejam) nedos neko, ja nelūgsim pareizā garā (kā muitnieks). Turpmākie panti atklāj, ka lūgšana sasniegs Kungu tad (to var salīdzināt ar nonākšanu Debesu valstībā), ja tā paudīs bērna attieksmi pret Dievu kā Tēvu (Lk 8, 15-17), tostarp arī Viņa gribas (baušļu) pildīšanu un iekšējo brīvību (Lk 8, 18-25), kā arī nešaubīgu ticību (Lk 8, 35-43).
Protams, arī pārējie šodien paredzētie lasījumi apstiprina un papildina Evaņģēlija tekstu. Sīraha dēla grāmatā uzsvērts, ka Dievam ir svarīga persona, nevis tās lielums, un ka tieši Dieva (nevis sevis) godināšana ir tā, kas ļauj pazemībā izteiktai lūgšanai sasniegt mērķi. Psalms piemin gan neatlaidību lūgšanā (Es teikšu Kungu katrā laikā, Viņa slava vienmēr būs uz manām lūpām), gan to, ka Dievs uzklausa taisnīgā (nevis paštaisnā) lūgšanu, gan to, ka cilvēkam, kas ir "satriekts sirdī" un "salauzts garā", bet turpina cerēt uz Viņu, ir iespējams piedzīvot Kunga klātbūtni un Viņa sniegto atpestīšanu. Vēstulē Timotejam svētais Pāvils apliecina, ka cilvēkiem, iespējams, ir vienalga, kas ar mums notiek, bet ar Dieva stiprinošo un sargājošo klātbūtni mēs varam rēķināties vienmēr. Pāvils arī uzsver, ka pat tad, ja esam vīlušies cilvēkos, mums lūgšanā tam nav jāpievērš nekāda uzmanība, bet jāturpina raudzīties uz Dievu (Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Amen.).
Mēs konstatējām, ka ir labi Svēto Rakstu tekstus lasīt gan to tiešajā kontekstā, gan saistībā ar citiem Rakstu fragmentiem — tas palīdz Dieva Vārdu labāk saprast un izpildīt. Ja to var sacīt par lasījumiem, kas paredzēti vienai dienai, tad cik gan vairāk par nedēļai vai gadam, vai, piemēram, trim gadiem paredzētajiem lasījumiem! Vai maz iespējams aptvert to, cik daudz iegūst cilvēks, kas katru dienu lasa un pārdomā Dieva Vārdu? Viņš iepazīst Dievu, un viņa domas vada Dievs. Viņa vārdi un darbi saskan ar Radītāja nodomiem. Viņa lūgšana tiek uzklausīta, jo tā tiek izteikta Dieva vārdā. Viņam viss labi izdodas, jo viņš pilda Dieva gribu. Tik tuvu iepazīt Dievu, kā mums to nodrošina Viņa Vārda apcere, nozīmē tikai vienu — kādu dienu mēs Viņu arī patiesi iemīlēsim! Tā, ka savu dzīvi būsim gatavi atdot Tam, kuru mīlam. www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholicculture.org |
