"Guldiet manu ķermeni vienalga, kur: lai tas jūs neuztrauc! Tikai to es jums lūdzu — pieminiet mani pie Kunga altāra, lai kur vien jūs būtu!" Ar šiem vārdiem svētā Monika pirms nāves vērsās pie saviem dēliem, no kuriem viens bija svētais Augustīns. Baznīca ar lielu godbijību ir izturējusies pret mirušo piemiņu jau no pašiem pirmsākumiem, aizlūdzot par viņiem, īpaši Svētajā Misē, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt Debesu svētlaimi.
Dvēseļu dienas būtība ir saprast nāvi nevis kā dzīves beigas un iznīcību, bet gan kā jaunu dzīvi ar Dievu un Dievā. Mēs šodien apliecinām ticību tam, ka Dieva mūžīgā mīlestība un Viņa neaptveramā žēlsirdība ir stiprāka par nāvi. Jēzus mums ir atklājis Tēva gribu, kurš vēlas ikvienu, kas tic Dēlam, pieņemt savā Valstībā un dāvāt mūžīgo dzīvi.
Vakar Baznīca atcerējās visu laikmetu mums zināmus un nezināmus svētos. Iepazīstoties ar viņu dzīves stāstiem, mēs konstatējam, ka šie cilvēki nebaidījās no nāves. Tieši otrādi — viņi to mīlēja kā savu draugu, tāpēc ka tā mūs ved pie Dieva. Lai mēs no svētajiem iemācītos laimīgi nomirt, mums vispirms jāiemācās svēti dzīvot — nesavtīgi mīlēt Dievu un savu tuvāko.
Kāda jauna, ticīga sieviete, kas bija neārstējami slima, pirms nāves mierināja savu izmisušo tēvu. Viņa teica: "Tēt, ja es apprecētos ar brīnišķīgu cilvēku, ar kuru būtu laimīga, — vai tad tu uztrauktos, ka es gribu braukt viņam līdzi uz otru pasaules malu? Tagad es dodos turp, kur es būšu neizsakāmi laimīga, kāda es nekad nebūtu virs zemes. Tad kāpēc tu negribi mani laist?"
Mēs visi labi zinām to, ka reiz, kādu dienu nomirsim, taču labprātāk par to nedomājam, jo no nāves baidāmies. Kāds cilvēks man teica: "Es nevaru piedalīties bērēs, jo pēc tam man uznāk dziļa depresija un dienām ilgi mani nomoka domas par nāvi." Kāpēc?
Vēstulē ebrejiem mēs lasām, ka tieši nāves baiļu dēļ cilvēks visu mūžu ir pakļauts sātana verdzībai. (sal. Ebr 2, 15) Tas nozīmē, ka bailes no nāves ir visu mūsu problēmu, ciešanu un neapmierinātības ar savu dzīvi galvenais iemesls. Patiesībā nāves bailes ir bailes no Dieva, no sevis un tuvākajiem. Tieši bailes liek mums vienmēr aizsargāties un noslēgties sevī. Un mēs pat neaptveram, ka runa ir nevis par bailēm no fiziskās, bet vairāk no garīgās nāves — no visa tā, kas apdraud, paralizē un iekšēji iznīcina mūsu reālo dzīvi. Tie var būt laulātā drauga trūkumi, bailes no bērna ieņemšanas, drauga nodevība, sliktas attiecības ar darba kolēģiem vai kaimiņiem, naudas trūkums, nopietna slimība, vecums, nespēja īstenot savus dzīves sapņus utt. Gandrīz katru dienu mēs dusmojamies, strīdamies, aprunājam, tiesājam... Kāpēc?
Tāpēc, ka grēka dēļ cilvēks attālinājās no Dieva, kļuva pilnīgi bezspēcīgs un arī nonāca ļaunā varā. Cilvēks grib darīt labu, bet nespēj. Šodien daudzi dzīvo tikai sev, ņemot no dzīves visu, ko tā sniedz. Taču Dieva mīlestība ir stiprāka par egoismu un jebkādu ļaunumu. Viņš mūs neatstāja vienus likteņa varā, bet sūtīja savu Dēlu, kas kļuva cilvēks, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu (Ebr 2, 14) un lai atbrīvotu mūs no nāves, grēka un sātana varas.
Ja tu šodien tici, ka Dievs tevi mīl, ka tevis dēļ Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, ja tu tici Viņa vārda spēkam, tad piesauc Viņu no visas sirds, un tu saņemsi iekšēju dziedināšanu un uzvaru pār visām bailēm.
Svētais Benedikts uzskatīja, ka viens no svarīgākajiem garīgās dzīves vingrinājumiem ir katru dienu atcerēties par nāvi. Viņš to ieteica gan mūkiem, gan lajiem nevis tāpēc, lai viņi par to bēdātos, bet lai spētu ar atbildības sajūtu izmantot katru mirkli, nekavētos mīlēt, priecāties, darīt labu un par visu slavētu Dievu. Svētais Benedikts mācīja: "Uz dzīvi skaties ar domu par nāvi un uz nāvi — ar domu par dzīvi. Tā tu iemācīsies gan dzīvot, gan nomirt. Nāve ir briesmīga tikai tiem, kuri par to nedomā."
Katrs ticīgais ir atbildīgs par Kristībā saņemtās žēlastības saglabāšanu un attīstību. Ar labu sākumu vien nepietiek — svarīgi arī labi pabeigt. Nepietiek būt tikai kristītam — ticība ir jāapliecina ar savu dzīvi. Jēzus teica: "Esi uzticīgs līdz nāvei, un es tev došu dzīvības vainagu." (Atkl 2, 10) www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholicculture.org |
