Līdzīgi ir ar morāles likumiem. Pietiek nesaskatīt, ka šie likumi sargā mūsu cilvēcības būtību, lai to uztvertu kā aizliegumu un ierobežojumu. Šāda attieksme ir bērnišķīga. Ja bērns nesaprot, kāpēc viņš nedrīkst kāpt uz palodzes, tad viņam to vismaz var aizliegt. Tāpat ir labāk, ja kāds paklausa morālam aizliegumam, nekā nepatiesas brīvības vārdā neatturas no savām sliktajām vēlmēm. Pateicoties šādai nostājai, cilvēks var izvairīties no nelaimes. Morālajā likumā vissvarīgākais ir tas, ka tas atver garīgo telpu, kas uz šīs zemes pieejama tikai cilvēkam. Tajā varam īstenot visu, kas ir patiesi cilvēcisks – mīlestību, brīvību un savu būtību. Mīlestība, brīvība un dzīves jēga ārpus šīs telpas ir iespējama tikai kā uz smiltīm būvēta māja vai gaisa pils.
Baušļi palīdz iepazīt morālo likumu, kas ierakstīts mūsu sirdsapziņā
Morālo likumu grēks mūsos nav iznīcinājis, jo saskaņā ar dabu, kuru dāvājis Dievs, vēlamies un darām labo, bet pirmdzimtais grēks mūsos ir atstājis divas rētas. Pirmkārt, mūsu labie darbi bez Dieva palīdzības vairs nekad nesasniegs tādu pakāpi un tīrību, lai mūs darītu par mūžīgās dzīves cienīgiem. Diemžēl mūsos ir arī nosliece uz ļauno, un pat labais sevī nes lielu daļu no mūsu niecības un grēcīguma, kas ar Dieva baušļu palīdzību nevar tikt pilnīgi dziedēts. Arī otra rēta – mūsu sagrozītā izpratne par to, kas labs, – ir ļoti draudīga. Daudziem cilvēkiem šis izkropļojums nav pamanāms, bet arī tādā gadījumā tas ir ļoti bīstams. Šis sagrozījums balstās uz to, ka patiesību par labo un ļauno piemērojam mūsu vājuma mēram. Baušļi nepapildina dabisko likumu, nedz arī to precizē, tomēr, tos nepazīstot, varam būt pakļauti morālam pagrimumam. Gadās, ka kāds svarīgs teksts, kas sarakstīts pirms vairākiem gadsimtiem, kļūst nesalasāms, bet ar ultravioleto staru palīdzību to vēl joprojām var precīzi salasīt. Dieva baušļi zināmā mērā pilda ultravioleto staru lomu, ar kuru palīdzību mēs nekļūdīgi varam salasīt tekstu, kas ierakstīts mūsu sirdsapziņā, kā arī tos teksta fragmentus, kurus veselais saprāts vēlētos nolasīt nepareizi. Tieši tāpēc, kā to saka Svētie Raksti, Dieva baušļu taisnību var iepazīt arī neticīgi cilvēki: „Turiet un pildiet tos, jo tā būs jūsu gudrība un lietu izpratne citu tautu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: „Tiešām, gudri un saprātīgi ļaudis ir šī lielā tauta.”” (At 4,6)
Vai mums ir pienākums ievērot Dieva baušļus?
Kādas asociācijas mostas mūsos, kad dzirdam vārdus ”Dieva baušļi”? Vai domājam: ”tā vajag” vai ”Dievs to pieprasa”, vai arī ”tie ir labi”, vai pat ”tas ir mīlošā Dieva vārds”? Ideja par pienākumu kristīgajā morālē ir otršķirīga. Tā ir kā aizsargmūris, kurš mūs pasargā no morālā haosa tad, kad kāds vēl nav izpratis šīs morāles būtību, kas ir uzticēšanās Dievam. Tas ir līdzīgi kā ar vecāku mīlestību pret bērniem. Vecāku pienākumi reizēm prasa lielus upurus un pašaizliedzību, bet vecāki savus bērnus mīl, neatkarīgi no viņu ieguldītajām pūlēm. Pienākums ievērot baušļus ieņem pirmo vietu tikai tad, ja Mīlestība pret Dievu mūsos dziest vai arī tā nav pietiekami attīstījusies. Baušļi ir Dieva mīlestības apliecinājums cilvēkam, un to mērķis ir mūsu labums, kas ir mūžīgā dzīve. Mana attieksme pret Dieva baušļiem ir nekļūdīga mēraukla tam, vai manī ir Dieva mīlestība – vai es gribu ievērot baušļus tāpēc, ka Tas, kurš mani mīl un kuru es gribu mīlēt, to no manis gaida?
Paklausība Dieva baušļiem ir patiesāka, ja to caurstrāvo mīlestība
Mīlestība būtiski izmaina baušļu pildīšanas vieglumu vai grūtumu. Ja esmu egoistiski noskaņots, tad kartupeļu atnešana no veikala man var sagādāt lielas grūtības. Turpretī mīloši vecāki spēj kalnus gāzt un nedomāt par nogurumu sava slimā bērna dēļ. Ņemot vērā Dieva mīlestību, kas ir fundamentālāka nekā cilvēciskā mīlestība, es apzinos, ka patiešām esmu mīlēts. Jānis Pāvils II norāda uz mīlestības spēku, kas mobilizē darbībai: „Cilvēkam ir nepieciešama vienkārša drošība – viņš tiek mīlēts un atbalstīts visā savā cilvēcības patiesībā. Tikai tad cilvēks ir gatavs pieņemt prasības un prasīt arī pats no sevis. Viņš ir spējīgs pat uz lieliem upuriem un pašaizliedzību.” Ja ar visu savu dvēseli zinu, ka Dieva Dēls „iemīlēja mani un atdeva Sevi par mani” (Gal 2,20), tad arī atpazīšu Viņa vārdu patiesumu, ka „Mans jūgs ir tīkams un Mana nasta viegla”. (Mt 11,30) Salīdzinājums, kur jūgs ir tīkams, bet nasta – viegla, atklāj Dieva baušļu ievērošanu, ja persona pati mīl un zina, ka tiek mīlēta. Tāpēc situācija, kurā kāds no Dieva baušļiem šķiet grūts, parasti norāda uz to, ka manas gribas saskaņošana ar Dieva gribu vēl joprojām ir manu ilgu mērķis, nevis īstenība.
Neuzticība viena baušļa jomā atklāj mūsu neuzticību Dievam
Morālās vērtības veido veselumu, bet slimība kādā no jomām atņem spēkus visam morālajam organismam. Tas ir līdzīgi kā ar cilvēka miesu: nāves tuvošanos var veicināt vienas ķermeņa daļas nefunkcionēšana, ja organismam tas ir ļoti nepieciešams. Sv. Augustīns Dekalogu (10 Dieva baušļus) salīdzina ar desmitstīgu arfu. Ja kādam gadās nopietni kritieni kaut vai tikai viena baušļa jomā, tad daudzas melodijas nebūs iespējams izspēlēt, jo arfas viena stīga ir bojāta. Vai nu pilnīgi uzticamies Dievam, ka Viņa baušļi ir taisnīgi un apliecina Viņa mīlestību uz mums, vai arī netēlosim ticīgus cilvēkus, kas šķietami rēķinās ar Dieva baušļiem. Pirmais grēks cilvēces vēsturē notika, neuzticoties Dievam. Sātanam izdevās izraisīt šaubas pirmajos vecākos, vai tikai Dieva aizliegums neierobežo mūsu attīstību: „Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs”. (Rad 3,5) Viņu acis atvērās, bet tie ieraudzīja, ka ir kaili, jo noslīdēja gandrīz līdz dzīvnieku līmenim. Cilvēkam nekad nav taisnība, kad tas Dievu tur aizdomās par netaisnību vai augstsirdības trūkumu. Dievs vienmēr un katrā situācijā pelna mūsu uzticēšanos.
Starp baušļu devēja un izpildītāja gribu ir noteikta secība
Vispatiesākais piemērs pareizai attieksmei pret Dieva baušļiem ir Dieva Dēls Jēzus Kristus. Viņš ir līdzīgs Mūžīgajam Tēvam un, kļūstot cilvēks, no Viņa saņēma baušļus: „Ja jūs Manus baušļus pildīsiet, jūs paliksiet Manā mīlestībā, tāpat kā Es Sava Tēva baušļus pildīju un palieku Viņa mīlestībā.” (Jņ 15,10) Dieva Dēls no Tēva ir saņēmis vismaz divus baušļus un tos pieņēmis pilnīgā vienotībā ar Viņa gribu. Pirmkārt, Mūžīgais Tēvs Jēzum deva bausli mums pasludināt Priecīgo Vēsti par mūžīgo dzīvi: „Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas Mani sūtīja, Viņš Man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt. Un Es zinu, ka Viņa bauslis ir mūžīgā dzīve. Tāpēc visu, ko runāju, Es saku tā, kā to Man teica Tēvs.” (Jņ 12,49–50) Par otro bausli, saņemtu no Tēva, Dieva Dēls saka: „Es atdodu Savu dzīvību, lai atkal to atgūtu. Neviens neatņem to no Manis, bet to Es atdodu pats no Sevis. Un Man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt.” (Jņ 10,17–18) Domāju, ka šeit vispilnīgākā veidā atklājas baušļu ievērošana. Jēzus runā par savas gribas saskaņošanu ar Mūžīgā Tēva gribu, uzsverot, ka baušļu izpildītāja griba stingri seko Tēva gribai, kas ir pirmā attiecībā pret izpildītāja gribu. Turpinājums sekos... Tulkoja Kaspars Zagorskis †
 | 
