Patiesais Dievs ir greizsirdīgs Ja mans dievs ir tas, kam es atveros kā manas būtības un manas dzīves jēgas avotam, tad atvēršanās patiesajam Dievam vai kādam fiktīvam dievam izšķir manas dzīves jēgu vai bezjēdzību. Pastāv pretruna starp situāciju, kad man visa svarīgākā avots ir Dievs, un situāciju, kurā manu galīgo nostāju nosaka dažādi spēki un vērtības, kuras pats dievinu. Šī pretruna izskaidro, kāpēc patiesais Dievs ir greizsirdīgs Dievs. Viņš mūs radīja, jo tā gribēja. Ar savu mīlošo skatienu Viņš uzlūkoja cilvēkus kā vienīgos radījumus redzamajā pasaulē, kurus vēlējās viņu pašu dēļ, un tieši tāpēc mēs eksistējam, sevī nesam Viņa attēlu, esam spējīgi izzināt patiesību, mīlēt, būt mīlēti un esam aicināti brīvībai. Viņš, Bezgalīgais un Varenais, gaida, kad mēs atbildēsim ar pretmīlestību, tuvojoties Viņam, lai pie Viņa labprātīgi piepildītu to, ko Viņš, mūs radīdams, ir iesācis. Tāpēc varam iztēloties, kam jānotiek Dievā, redzot, ka Viņa mīlētie cilvēki atstāj Viņu, „..dzīvā ūdens avotu, un izrok sev akas, caurumainas akas, kas nepatur sevī ūdeni”. (Jer 2,13) Arī tēvs un māte, kaut gan paši ir nepilnīgi, nespēj mierīgi noraudzīties, kā viņu bērni aiziet neceļos un sevi iznieko. Cilvēku starpā ir vērojama valdonīga greizsirdība. Reizēm tēvs vai māte grib bērnu pievērst tikai sev, tādējādi izkropļojot viņa attīstību. Tā rīkojoties, vecāki bērnam sevi pasniedz kā visa labuma avotu, bet tie ir meli, jo tikai Dievs ir visa labuma Avots! Tāpēc ir aplami Viņam pārmest valdonīgu greizsirdību. Tieši pretēji, tā ir mīloša un svētījoša, kas mums vēl nesavtīgu un nevainojamu labumu. Šāda greizsirdība bija cēlonis Viņa nemitīgajai mīlestībai, par spīti visam līdz galam īstenojot savus mīlestības caurstrāvotos nodomus attiecībā uz mums. „Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva Savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.” (Jņ 3,16)
Elkdievība
Kamēr esam grēcīgi, esam pakļauti bīstamai elkdievībai, kas ir nesvēta, jo ir pretrunā ar patiesā Dieva kultu, tā ir grūtāk pamanāma un līdz ar to arī mazāk uztrauc sirdsapziņu. Šāda elkdievība veidojas, kad cilvēks pret kādu laicīgu vērtību attiecas kā pret visaugstāko un kuras dēļ ir gatavs pārkāpt morālo likumu, aizmirstot savu Radītāju. Apustulis Pāvils, sastādīdams to grēku sarakstu, no kuriem kristietim vajadzētu izsargāties, nonākot līdz mantkārībai, izsaka sevišķu brīdinājumu, „...kas ir kalpošana elkiem”. (Kol 3,5; Ef 5,5) Protams, naudas un mantkārības elkdievība nebalstās uz to, ka kādam materiālās vērtības ir svarīgas, jo tās mums ir nepieciešamas dzīvei un ar to palīdzību veidojam sabiedrisko dzīvi, varam palīdzēt tuvākajam. Nauda vai kāda cita ar to saistīta patērēšanas ilūzija kļūst par elku tikai tad, ja šīs vērtības paaugstinām līdz mūsu augstākās vērtības cieņai, ja esam gatavi tam upurēt gan morālo likumu, gan cilvēcisko cieņu un mūsu pienākumus pret citiem, dažreiz pat pret vistuvākajiem. Par cilvēka augstāko vērtību var kļūt arī patika („to dievs ir viņu vēders” Flp 13,19; sal. Tit 3,3) un alkas iegūt varu pār citiem (2Tes 2,4) vai valdīšanu šajā pasaulē. Mēs tomēr nedrīkstam pieļaut, lai šīs vērtības (nauda, patika, vara u.c.) kādreiz kļūtu par tādām, kas nodara kādam pāri vai pieprasa ziedot mūsu cilvēcisko cieņu.
Kalpošana citiem dieviem sāpina Dievu
Visu pārējo baušļu ievērošana vai kāda no tiem pārkāpšana liecina, ka es savā dvēselē ceļu altāri vai nu Patiesajam Dievam vai arī citiem dieviem. „Ja kāds saka: Es mīlu Dievu un ienīstu savu brāli, tas ir melis. Vai tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, var mīlēt Dievu, ko neredz?” (1Jņ 4,20). Patiesais Dievs nav vienīgā, kaut gan vispilnīgākā, šīs pasaules būtne. Viņš ir visur klātesošs. Reizēm mēs mēģinām uzspiest savu visurklātesamību mūsu tuvākajiem. Tomēr esam tikai cilvēki, tāpēc tādiem mēģinājumiem trūkst tā, kas būtiski raksturo Dieva visurklātesmi: visspēcīga mīlestība un bezgalīga smalkjūtība. Katru labo darbu darām Dieva priekšā, tas nozīmē, ka Dievs mani padara spējīgu šo darbu veikt. Viņš to dara ar vislielāko godbijību pret manu personisko cieņu: patiesībā es daru labu darbu, bet vienlaicīgi nevarētu bez Viņa eksistēt un vēl jo vairāk kaut ko paveikt. Pievērsīsim uzmanību elkdievības bezkaunībai. Es atrodos Visvarenā priekšā un tajā pašā laikā godinu citus dievus. Viņam, kurš mani ir iemīlējis, jānoraugās, kā es pats sev brīvprātīgi meklēju postu. Piemēram, degradējies vīrs piedāvā savai sievai dzīvi trijatā – kopā ar viņa mīļāko. Šī situācija tikai daļēji parāda to bezkaunību, kādu sevī ietver elkdievība, kas notiek ne tikai paša Patiesā Dieva klātbūtnē, bet ar Viņa doto dāvanu palīdzību, kuras mums ir izdalījis, lai mēs varētu atbildēt Viņa mīlestībai. Šādā skatījumā varam mazliet nojaust, kāpēc kalpošana dieviem sāpina Dievu. Tā sāpina tā, kā var sāpināt kādu, kas neizsakāmi mīl. Varbūt tieši tāpēc Dieva Dēlam bija tik ļoti jācieš. Viņš mums parāda, cik dziļi mūsu pievēršanās ”caurumainām akām, kuras nepatur sevī ūdeni”, aizvaino un sāpina Dievu tieši tāpēc, ka neesam Viņam vienaldzīgi, bet gan svarīgi.
Pārejošās vērtības mūs iznieko
Cilvēks top līdzīgs tam, kurā ir atradis savu visaugstāko vērtību, kam atdod godu un kura dēļ ir gatavs ziedoties. Ja viņš kalpo Dzīvajam Dievam, tad Viņā iesakņosies arvien dziļāk, cilvēciskā identitāte kļūs skaidrāka, bet mūsu dzīves jēga būs mazāk pakļauta mainībai. Ja tomēr atdodam godu dieviem, tad dzīvē būs arvien vairāk bezjēdzības un tukšuma. Iedziļināsimies Dāvida vārdos, kas pārsteidz savas vienkāršības dēļ: Viņu elki ir sudrabs un zelts,
cilvēku roku darbs.
Tiem ir mute, bet tie nerunā,
tiem ir acis, bet tie nesaredz.
Tiem ir ausis, bet tie nesadzird,
tiem ir deguns, bet tie nesaož.
Tiem ir rokas, bet tie nesatausta,
tiem ir kājas, bet tie nestaigā;
tie neizdod skaņu no savas rīkles.
Līdzīgi viņiem būs tie, kas tos taisa
un katrs, kas tiem uzticas (Ps 115,4-8). Patiesību, ka cilvēks, kas atdod godu elkiem (arī laicīgiem), zaudē garīgo jūtīgumu un sevī nes nāvi, ar savu dievišķo autoritāti apstiprināja Jēzus. Viņš vairākkārt atkārtoja: „Kam ir ausis dzirdēšanai, lai klausās.” Jo ir iespējams Dieva vārdos klausīties, tomēr tos nedzirdēt. „Tie redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird un arī nesaprot” (Mt 13,13). Ja kāds grib būt jūtīgs pret to, kas ir no Dieva, tad jākalpo tikai Viņam. Reizēm ir vērts padomāt par tādu Jaunās Derības izteicienu jēgu kā ”bagātības viltība” (Mt 13,22) vai ”grēka viltība” (Ebr 3,13). Tāpat ir vērts arī padomāt, ka izteicieni ”varas viltība”, ”seksa viltība”, ”karjeras viltība” ir tikpat patiesi. Mēs nedrīkstam sev pretēji īstenībai iestāstīt, it kā tās būtu šķietamas vērtības. Protams, tās ir reālas, šad tad svarīgas, reizēm gluži nepieciešamas. Bet tās ir pārejošas vērtības. Tās ir pieejamas, lai tās mums kalpotu (tā, kā to paredz morālais likums), bet nedrīkstam uz tām būvēt savu galējo dzīves jēgu. Šīm vērtībām nedrīkst atļaut sevi izniekot. Burtiski ”izniekošana” – es kļūšu ”niecīgs”, tukšs kā sēnalas, ja tām kalpošu, būšu bez aizmetņa mūžīgai dzīvei. „Pasaule un viņas kārtība pāriet, bet, kas pilda Dieva gribu, paliek mūžīgi” (1Jņ 2,17). Tulkoja Kaspars Zagorskis †
 |
