Ir nakts, un šajā naktī, kā dzirdējām, apustuļi neko nenozvejoja. Tukšie tīkli atspoguļo viņu tukšo dzīvi. Taču, austot rītam, jaunas dienas sākumā Jēzus viņus sauc no krasta.
Scēna mainās. Mainās arī apustuļi. Ja iepriekš viņi bija pilni bezcerības un morāli noguruši, kā tumsas ieskauti, tad tagad, Kristus klātbūtnē, viss ir citādāk. Augšāmceltā pirmie vārdi ir: “Bērniņi, vai jums ir kas ēdams?” Bērniņi – Jēzus tos uzrunā tik mātišķi, tik mīļi, jo redz, ka viņi ir vājas radības, kam ir nepieciešama palīdzība, lai izietu no tumsas pretī gaismai.
Vai jums ir kas ēdams? Teoloģiskas lekcijas vai morālās audzināšanas vietā Jēzus mūs pārsteidz ar šiem vārdiem. Tas ir kā aicinājums uz jaunu dzīvi. Tagad viss ir citādāk, arī tīkli vairs nepaliek tukši – mācekļi nozvejo simts piecdesmit trīs lielas zivis.
Bieži ir dzirdēts sakām, ka reliģija spekulē ar cilvēku, runājot par mūžību, kuru nav iespējams pierādīt, par ciešanām, nāvi un tukšumu mūsos, par to, ka šī pasaule ir tikai asaru ieleja. Taču Jēzus, runājot par Dievu, runā par dzīvi – par prieku un par piepildījumu, ko cilvēks var iemantot. Kad Jēzus ir klātesošs, viss ir citādāk, viss ir pārpilnībā, tie ir svētki. Jēzus ir Dievs cilvēkiem. Mēs Viņu pazīstam draudzības pieredzē. Apustuļi Jēzu atpazīst pie ugunskura, kuru Viņš tiem ir sagatavojis ezera krastā.
Dievs ubago mīlestību kā nabags, kura dzīve ir atkarīga no otra mīlestības: “Pēteri, vai tu mani mīli?” Dievs uztic sevi mūsu mīlestībai un gaida atbildi, ko sniegs mūsu sirds.
Iedziļināsimies jautājumā, kuru Jēzus uzdeva Pēterim, mēģināsim uztvert visas vibrācijas, visus nodomus un saspringto atbildes gaidīšanu: “Pēteri, vai tu mani mīli? Vai tu mani patiešām mīli?”
Vai esi domājis par to, ko nozīmē mīlēt? Vai tu maz apzinies, ka mīlēt nozīmē būt gatavam atdot savu dzīvību par brāļiem? Vai redzēji, cik tālu mani aizveda mana mīlestība? Ja tu mani mīli, tad tev sava mīlestība būs jādāvā brāļiem, kurus es tev tagad uzticu.
Šis pats jautājumus šodien tiek uzdots katram no mums: “Vai tu mani mīli?” Ir jauki kādos klusuma brīžos sadzirdēt Kunga balsi, kas mūs sasniedz un uzrunā. Tie ir brīži, kas būtu jāpazīst katram kristietim, tie ir pārsteiguma un miera piepildīti brīža.
Vai mēs varam teikt, ka mīlam Jēzu, kā to spēja Pēteris šajā pilnīgas uzticēšanās brīdī, izsacīdams šos dažus vārdus, ko spēj pateikt mīlestība, kad tā ir patiesa un spēj sevi apliecināt?
Ir pārāk viegli atbildēt: “Es tevi mīlu.” Ir pārāk viegli ticēt, ka mīli, kad Jēzus klātbūtne ir kā degoša uguns, kas sasilda un ielīksmo, kad visas problēmas šķiet zudušas. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka mīlēt Kungu nozīmē mīlēt arī visus tos, kurus Viņš mīl. Ne velti šis aicinājums: “Gani manas avis!”
Nav iespējams atdalīt Jēzus klātbūtni no to cilvēku klātbūtnes, kurus mēs ik dienas satiekam un kuriem ir nepieciešama palīdzība, lai viņi no jauna atrastu dzīves garšu un cerību.
Jautājums Vai tu mani mīli?, ar kuru Kungs pie mums vēršas, ir jāglabā dziļi sirdī. Lai mēs to nekad neaizmirstam, jo tieši šis jautājums un atbilde uz to ir stimuls mūsu dzīvei kopā ar Dievu. Mieramtuvu.lv
Foto: A.Iesalnieks |
