Risks sevi pārvērtēt. Nereāla un pārāk augsta sevis novērtēšana vienmēr ir risks, izskaidroja priesteris T. Priedoliņš. Varas apziņa var padarīt mūs aklus un kļūt bīstama. Cilvēki, kas neievēro savus ierobežojumus, sevi pārvērtē. Ceļ torni, bet nav pietiekami līdzekļu, lai to pabeigtu. Arī Jēzus brīdina, lai nemēģinātu celt lielāku māju, nekā to atļauj līdzekļi, mūsu psihe: „Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (LK. 14, 28 – 30) Tas, kurš nespēj pieņemt savus ierobežojumus, pakļauj sevi izsmieklam un ņirgāšanām, kad cilvēki pamana pārāk lielos plānus un sevis pārvērtēšanu. Par tādu parasti cilvēki pasmejas, ka viņš vienmēr zina labāk. Cilvēki, kuri ir pārāk augstās domās par sevi, sāk celt savas dzīves māju, kuras pabeigšanai nepietiek prāta, gribasspēka un psihiskās iespējas. Piemēram, kāds tiecas arvien augstāk pa karjeras kāpnēm, kas pārsniedz viņa spējas. Nespēj atzīt, ka dotie uzdevumi ir pāri viņa spēkiem, bet izliekas, ka ir labāks. Ziedo savus spēkus, lai radītu un uzturētu iespaidu, ka ir par sevi pārliecināts. Bet aiz tādas fasādes patiesībā slēpjas mazs un nobijies „es”. Jo šis „es” baidās tikt apsmiets un slēpjas zem priekškara. Beidzot šis kāršu namiņš sabrūk un šis cilvēks, kurš par sevi bija tik pārliecināts, ne tikai nesaņem līdzjūtību, bet arī sastopas ar kritiku. Uz viņu attiecas vārdi no Raudu dziesmām: „Nav neviena, kas mierinātu.” Reāla sevis novērtēšana. Priesteris uzsvēra, ka lai mūsu dzīve būtu izdevusies, mums ir jāatzīst, jāpieņem un jāiemīl savi ierobežojumi. Mūsu garīgās iespējas ir ierobežotas. Varam un ir jācenšas šīs robežas paplašināt, bet to nevarēsim darīt bezgalīgi. Arī mūsu miesa ir ierobežota. Ir gan fiziski, gan garīgi ierobežojumi, kuri, kā saka Erni: „Ja tos ignorē, tie noved pie pašiznīcināšanās”. Regulāra pārslodze var pārsniegt robežu, kas noved pie slimības. Pārslodzes iemesls ir, kad mēdzam sevi salīdzināt ar citiem. Nejūtam savas robežas, jo prasām no sevis tikpat daudz kā kaimiņš un vēlamies izdarīt tikpat daudz, cik viņš. Tas, kurš gadiem ilgi tā dzīvo un izvirza pārāk augstas prasības pret sevi, pats sev nodara ļaunumu. Viņa miesa un gars sāk padoties un prasa „mazināt apgriezienus”. Psihologi runā par tādu psihisku parādību kā psihiskā dekompresija. Piemēram, cilvēki nepievērš uzmanību saviem emocionālajiem un psihiskiem ierobežojumiem, atļauj citiem pārāk tuvas attiecības vai nepievērš uzmanību iekšējai slodzei, strādā bez pārtraukuma, nepievēršot uzmanību psihiskajiem ierobežojumiem un tad brīnās, ka ķermenis pēkšņi tik strauji reaģē, tomēr netiek ņemti vērā šie signāli. Tad pienāk laiks, kad jau vairs cilvēks nevar mierīgi gulēt, nespēj atslēgties. Šķiet, ka visa pasaule tūlīt apstāsies un izzudīs, jo nespēj valdīt pār savu psihi. Mēra sajūtas trūkums ir par iemeslu slimībām. Realitāte savu iespēju novērtēšanā var no tā pasargāt. Izdegšanas sindroms; divi aizsardzības līdzekļi. Daudz tiek runāts par izdegšanas sindromu. Izteikti bieži tas gadās tādās profesijās kā skolotājiem, garīdzniekiem, ārstiem un citiem, kas strādā veselības aprūpē, rehabilitācijas iestādēs, kā arī psihologiem. Tikai tas, kas deg, var izdegt. Cilvēkiem, kas strādā sabiedrības labā, bieži ir augsti ideāli. Viņi vienmēr vēlas būt cilvēkiem pieejami. Šie ideāli bieži aizēno viņu pašu vajadzības. Šie cilvēki bieži kaut ko dod, bet reti paši saņem pretī. Sākumā šī ziedošanās citu labā sagādā prieku, bet ja šī viņu aizrautība netiks pietiekami atalgota vai pat tiks izmantota, var parādīties sarūgtinājums, cinisms un ironija. Tāpēc, ka pārāk maz uzmanības tika pievērsts sev pašiem, notiek nocietināšanās, cilvēks kļūst nejūtīgs ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem, kam gribētu palīdzēt. Ideāli kaut kur pazūd un cilvēkam paliek vilšanās un sajūta, ka ir izmantots. Prāvests atzīmēja, ka ir divi līdzekļi pret izdegšanu. Pirmais attiecas uz ārējo faktoru. Jāpazīst savas spējas attiecībā uz to, cik es spēju dot. Jājūt savas miesas signāli un jāsaprot, ka jau ir par daudz. Ir vajadzīga spēja ierobežot sevi. Jāiemācās atlicināt sev brīvu laiku un ierobežot veicamo darbu daudzumu, ir jāzina, cik varu atļauties. Protams, varu mēģināt savas robežas paplašināt, jo varu tās iepazīt tikai tad, kad esmu sasniedzis to malu, bet tomēr nedrīkst ilgstoši dzīvot pāri savām robežām un nemitīgi tās neievērot. Otrs aizsardzības līdzeklis attiecas uz iekšējo attieksmi. Ja kāds kaut ko citiem dod, tāpēc, ka pašam nepieciešams atbalsts, ļoti ātri izdegs. Nogurums un iztukšošanās ir zīme, ka nesmeļam spēkus no savas iekšienes, bet no kādiem duļķainiem avotiem. Katrā no mums plūst Svētā Gara avots, kurš mūs atsvaidzina un dod jaunus spēkus. Tomēr bieži smeļam no perfekcionisma un ambīciju avota, vai no personīgo vajadzību vai neveselīgu piemēru avota. Ja es dodu kaut ko tāpēc, lai tiktu pamanīts, ātri zaudēju savas robežas un tas draud ar spēku izsīkumu. Iekšējais miers kā celle. Priesteris T. Priedoliņš paskaidroja, ka daudzi cilvēki vairāku gadu garumā nepievērš uzmanību saviem ierobežojumiem. Beigu beigās sāk pasliktināties veselība un gars pretojas pastāvīgai pārslodzei. Nereti tas reaģē ar dažādām garīgām slimībām. Tāds cilvēks var arī kļūt agresīvs. Tā vietā, lai strādātu priekš citiem, viņš sāk pret tiem cīnīties. Viņa gars padodas un tā vietā, lai rūpētos par savu tuvāko, kļūst egoistisks un „ieracies” savās problēmās. Tādās situācijās būtu īpaši svarīgi ieraudzīt savus ierobežojumus. Un tikai tas, kas ar sevi nodibina kontaktu, spēj tās ieraudzīt. Prāvests akcentēja, ka vienīgā iespēja izveidot kontaktu ar savu iekšējo „es” ir lūgšana un meditācija. Meditācijas laikā man ir jāiet pie iekšējā avota, Svētā Gara avota. Ja no šī avota sākšu smelt, tad tas manī sāks ieplūst. Sajūtot prieku par savu darbu, būšu izturīgāks pret izdegšanu. Noteikti pēc kāda laika sajutīšu nogurumu, bet tas būs labais nogurums. Būs gandarījuma sajūta. Izdegšana ir kaut kas cits. Tad sajūtu tukšumu un neapmierinātību. Tāds nogurums paralizē mani un neraugoties uz nogurumu, nevaru gulēt. Tāpēc ir tik svarīgi klausīties, ko saka mans gars un miesa, jautāt pašam sev, vai nejūtu neapmierinātību, izdegšanu, sarūgtinājumu, nocietināšanos. Tādas sajūtas ir simptomi, ka smeļu no kāda duļķaina avota. Ir nepieciešams iekšējs miers. Sv. Benedikts no ekonoma pieprasa, lai savu darbu veiktu nosvērti un mierīgi. Lai iegūtu iekšēju līdzsvaru, svarīgi ir atklāt savu iekšējo avotu. Ja mans darbs sāksies tieši no šī avota, tad savus ierobežojumus neignorēšu, tomēr nevajag arī savas robežas uzstādīt pārāk stingri. Iekšējais līdzsvars man pateiks, vai darbojos to robežās. Ja manī parādās citas jūtas - neapmierinātība, vēsums vai sajūta, ka tieku izmantots, tad tas būs pierādījums, ka es nedzīvoju saskaņā ar savām iekšējām un ārējām robežām. Un ir pienācis laiks lai apzināti mainītu savu rīcību. S.Zustere,
"Vatikāna radio" |
