Senajā vēsturē Izraēļa tautā un semītu kultūrā pret cilvēku, kam bija spitālība, likumi bija ļoti bargi. Slimības aspekts Vecajā Derībā nebija svešs. Šķiet, no laika gala cilvēku ir piemeklējušas dažāda veida nelaimes, likstas, bēdas, ciešanas un atstumtība. Svētie Raksti to bieži piemin un pat izvirza noteikumus, kā attiekties pret slimajiem, bet it īpaši – spitālīgajiem. Arī tolaik, tāpat kā tas ir šodien, Dievs nesūtīja no Debesīm kādas gatavas brīnumzāles, lai cilvēkus dziedinātu no visām viņu slimībām, kā garīgām, tā fiziskām. Senajā semītu civilizācijā un arī Izraēlī slimība, pirmkārt, tika uzlūkota nevis no medicīniskā, bet reliģiskā aspekta. Ar to arī atšķiras tā laika cilvēku domāšanas veids no mūsējā. Mēs parasti gribam tūlīt saņemt dažādas brīnumzāles un tūlītējus risinājumus savām problēmām un slimībām, bet, ja to nesaņemam, tad vainīgi ir dakteri, sabiedrība par mums nerūpējas un, visbeidzot, pats Dievs neredz mūsu sāpes! Vecās Derības laikā ticīgi cilvēki, kas arī saskārās ar dažāda veida grūtībām, tā nedomāja. Slimība tika uzlūkota ticības perspektīvā – tā kaut ko vēstīja par to, kādas ir cilvēka attiecības ar Dievu.
Ar spitālību sasirdzis cilvēks tika izolēts no sabiedrības un no reliģiskās dzīves ar nodomu – lai ar šo slimību viņš neaplipinātu citus un lai tauta tiktu pasargāta. Arī mūsdienās zināmā mērā varam vērot līdzīgu attieksmi – gan pret spitālīgajiem, gan AIDS slimniekiem, kuru slimība tiek apturēta, bet netiek izārstēta, gan arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Esam auguši humānisma izpratnē, bet jāmēģina augt arī ticības izpratnē, saskaroties ar smagām problēmām, kāda, piemēram, ir neārstējama slimība... Protams, mēs nedrīkstam turēties tikai pie senatnē valdošā uzskata, ka slimība noteikti ir sods par cilvēka grēkiem, jo šāda doma ne tikai var raisīt bezcerību un pat neticību, bet arī neatbilst patiesībai! Pat ja slimība var būt saistīta ar kādu apslēptu grēku (piemēram, alkoholismu, narkomāniju un citām atkarībām), mūsu pienākums ir palīdzēt cilvēkiem, kurus šī nelaime ir skārusi, viņus izprast, nevis tiesāt.
Attiecībā uz ciešanām, ko piedzīvojam, mums vairāk būtu jāsaskata Dieva pedagoģiskais aspekts. Dieva augstākā atklāsme, ko Viņš mums ir devis savā Dēlā Jēzū Kristū, ir šāda – Dievs mums atklāj sevi kā žēlsirdīgu Tēvu, kurš mīl savus bērnus un negrib, lai kāds no viņiem pazustu grēku dēļ, bet gan lai tie visi no grēkiem atgrieztos. Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai katrs cilvēks, kas tic Kristus krusta spēkam un uzvarai pār grēku, katrs, kas tic, ka Kristus ir augšāmcēlies, iemantotu dzīvību un Tēva valstību.
Atgriežoties pie spitālības tēmas Vecajā Derībā, šī slimība saistījās ar cilvēka nešķīstību rituālu priekšā, nevis ar viņa netikumu, proti, ticīgās tautas pārstāvim bija jābūt svētam un šķīstam, lai viņš drīkstētu veikt savus uzdevumus. Šo pašu aspektu (“spitālību”) varam attiecināt arī uz grēku kopumu (nepaklausību Dievam un neticību Viņam), uz grēku daudzumu un smagumu – to, cik daudz un cik smagus grēkus cilvēks spēj sevī nest, nesaņēmis grēku piedošanu. Grēka stāvoklis neļauj veikt uzticētos uzdevumus, kas saistīti ar cilvēka aicinājumu, kā, piemēram, kalpot Dievam, savam tuvākajam un sabiedrībai. Tātad mūsdienu spitālība bieži vien ir tāda, ka cilvēks pats sevi brīvprātīgi “izolē” no iesaistīšanās sabiedrības, kultūras, ģimenes un paša garīgajā izaugsmē. Ja cilvēks neiemācās atmest patērētāju sabiedrības uzskatus, viņš drīz paliek viens ar savām problēmām. Mēs ikviens esam aicināti atklāt sevī mīlošā Tēva attēlu, bet tas ir iespējams vienīgi ar Jēzus Kristus starpniecību – Viņš ir mūsu vienīgais Kungs, Glābējs, Ārsts un mūsu garīgās spitālības vienīgais Dziedinātājs. Lai atbilde, ko Jēzus deva spitālīgajam, arī mūs aicina augt paļāvībā un uzticībā Viņa vārdiem: “Es gribu. Topi tīrs!” Spitālība tūlīt izzuda, un cilvēks kļuva tīrs. Mieramtuvu.lv |
