Autors ir veicis garā teksta: John Corbett OP, Recent Proposals for the Pastoral Care of the Divorced and Remarried: A Theological Assessment, „Nova et Vetera”, English Edition, Vol. 12, No. 3 (2014): 601–630 kopsavilkumu. Tulkojuma ietvaros vārds ”laulība” tiek lietots attiecībā uz sakramentālu laulību, bet pārējie tās veidi tiek tulkoti, izmantojot citus vārdus. Ar ko saistīta Komūnijas pieņemšana nāvīga grēka stāvoklī? Euharistija nav barība eņģeļiem, bet vājiem cilvēkiem. Tā nav balva par bezgrēcīgu dzīvi, tas ir Vissvētākais Sakraments. Sakarā ar negodīgu Komūnijas pieņemšanu, sv. Pāvils brīdina: „Tātad, kas necienīgi šo maizi ēdis un dzers Kunga biķeri, tas noziegsies pret Kunga Miesu un Asinīm. (..) Jo kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams Kunga miesu, ēd un dzer sev tiesu.” (1Kor 11,27;29) Baznīca vienmēr šo brīdinājumu ir attiecinājusi uz tiem, kas smagi grēkojuši. Pieņemt Komūniju nozīmē būt vienotam ar Kristu, bet cilvēks, kurš ir smaga grēka stāvoklī, nav vienots. Tātad, ja kāds pieņem Euharistiju, atrazdamies nāvīgā grēkā, tad viņa rīcība ir pretrunā ar šī Sakramenta jēgu. Vēl vairāk, šis cilvēks piedalās svētzādzības grēkā. Sv. Jānis Pāvils II enciklikā “Ecclesia de Eucharistia” (2003) rakstīja, ka Euharistija nevar būt “izejas punkts Komūnijai” (vienotībai ar Jēzu Kristu), bet šai vienotībai vispirms jābūt, lai Euharistija to varētu “stiprināt un vest līdz pilnībai”. Pāvests citē sv. Jāņa Hrizostoma vārdus: „Arī es paceļu balsi, lūdzu, brīdinu, lai netuvojas pie svētā galda ar nešķīstu un ievainotu sirdsapziņu. Tāda rīcība, pat ja tūkstoš reizes pieskaramies Kunga Miesai, nekad nevarēs saukties par komūniju, bet par spriedumu, nemieru un soda palielināšanu.” Pāvests raksta: „Tāpēc vēlos atgādināt, ka Baznīcā ir saistoša un vienmēr būs saistoša norma, ko formulēja Tridentes koncils, skaidrojot sv. Pāvila vārdus un apstiprinot, kā lai godīgi pieņemtu Euharistiju tie, kuri apzinās savu nāvīgā grēka stāvokli, kaut gan viņi domātu, ka viņi to nožēlo, ja viņiem ir pieejams biktstēvs, tad viņiem ir jāiet pie sakramentālas grēksūdzes. 1977. gadā pāvesta teoloģiskā komisija, runājot par Komūniju tiem, kas šķīrušies, rakstīja: „Ja Baznīca dotu vienotības sakramentu tiem, kuri Kristus noslēpuma būtiskā elementā no Viņa atdalītos, tad Baznīca vairs nebūtu Kristus zīme un liecinieks, bet anti-zīme un anti-lieciniece”. Varbūt pamatizvēles teorija? Kā viens no argumentiem par Komūniju cilvēkiem, kas šķīrušies un dzīvo jaunās, nesakramentālās attiecībās, tiek piesaukta mūsdienu morālteoloģijā izplatīta “fundamentālās opcijas” (pamatizvēles) teorija. Šī teorija māca, ka ir jāatšķir atsevišķas cilvēku rīcības no principiālās cilvēka dzīves izvēles, proti, lēmuma būt ar Dievu vai pret Dievu. Šī principa plaša izpratne pieņem, ka par morālo labumu vai ļaunumu lemj tikai pamatizvēle, bet konkrētām rīcībām nav nozīmes. Saskaņā ar šo teoriju (šķiet, ļoti ērtu) cilvēks saglabā uzticību Dievam, ja tāds ir šī cilvēka principiālais lēmums, bet atsevišķas izvēles un rīcības, kas nav saskaņā ar konkrētām morālām normām, nesarauj šo uzticību. Tāds cilvēks paliktu morāli labs, pastāvētu Dieva žēlastībā un sasniegtu pestīšanu, pat ja ar savām atsevišķām rīcībām apzināti un svarīgās lietās pretotos Dieva baušļiem. Tomēr šāds risinājums ir maldīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Baznīca šo skaidrojumu noraida sv. Jāņa Pāvila II enciklikā “Veritatis splendor”, kur lasām: „Patiesībā, cilvēks neiet pazudināšanā vienīgi neuzticības dēļ tai pamatizvēlei (fundamentālajai opcijai), caur kuru pēc paša gribas viss uzticas Dievam. Katru reizi, kad cilvēks apzināti izdara nāvīgu grēku, tad apvaino Dievu, kurš devis likumu, un līdz ar to cilvēks kļūst vainīgs attiecībā pret visu likumu (sal. Jēk 2,8–11); kaut gan saglabā ticību, tomēr zaudē svētdarošo žēlastību, mīlestību un mūžīgo laimi. Saņemto attaisnošanas žēlastību – māca Tridentes koncils – var pazaudēt ne tikai neuzticības dēļ, kas noved līdz ticības zaudēšanai, bet arī jebkāda nāvīgā grēka dēļ (nr. 68). Otrkārt, ja turētos pie šīs teorijas un to attiecinātu uz jaunām, nesakramentālām attiecībām, tad saskaņā ar šīs teorijas iekšējo loģiku nav attaisnojuma Komūnijas pieņemšanai. Pamatizvēle nozīmē lēmumu, kas saistīts ar pastāvīgu visas dzīves virzienu. Lēmums iesaistīties regulārās seksuālās attiecībās ārpus sakramentālas laulības noteikti ir šāda veida lēmums. Tas ir dzīvesveids, ko cilvēks pats apstiprina. Tas nav grēks, kas izriet no vājuma vai kaislības. Tātad tā ir pastāvīga izvēle pret Dieva likumu. Atļauja saņemt Komūniju būtu smags ieļaunojums „Ieļaunojums ir tāda nostāja vai rīcība, kas otru pavedina uz ļaunu. Tas, kurš ieļauno, kļūst par sava tuvākā kārdinātāju.” (KBK 2284) Ļauns piemērs ieved citus maldos vai arī vājina viņu gribu, novedot līdz grēkam. Baznīca konsekventi māca, ka jaunās, nesakramentālās attiecības ir sava veida ieļaunojums. Vatikāna II koncils runāja par šķiršanās ”postu” un pamanīja, ka šis posts ”aptumšo laulības cienīgumu”. Katehisms skaidro: „Laulības šķiršana ir amorāla arī tāpēc, ka ģimenē un sabiedrībā tā ienes nekārtību. Šī nekārtība rada daudz ļauna: laulātajam draugam, kurš tiek atstāts; bērniem, kuri vecāku šķiršanās dēļ ir traumēti un bieži vien tiek raustīti starp abiem; sabiedrībai, kur šis sliktais piemērs ātri izplatās un tādējādi rodas smaga problēma.” (KBK 2385) „Jaunas laulības noslēgšana, pat ja civilais likums to atzīst, padara šķiršanos vēl smagāku: laulātais draugs, kurš stājas jaunā laulībā, nonāk publiskā un pastāvīgā laulības pārkāpšanas situācijā.” (KBK 2384) Daži domā, ka laulību šķiršanās daudzums mūsdienās un tā vispārēja pieņemšana samazina ieļaunojumu, un tas tiek izvirzīts kā arguments tam, lai šķirtie saņemtu Komūniju. Viņi jautā, vai mūsdienās kāds vēl var no tā ieļaunoties? Šāda nostāja ir saistīta ar neizpratni par ļaunumu, kas saistīts ar ieļaunojumu. Vainīgajam nav obligāti jāvēlas ieļaunot tuvākais, kārdinājums ir pašā grēkā. Kad grēks kļūst sabiedriski zināms, tad ieļaunojums nevis samazinās, bet pieaug. Ikviens cilvēks, kurš pakrīt, palielina sabiedrisko spiedienu pieņemt ļaunumu. Baznīca māca, ka plaša grēcīgās rīcības akceptēšana veido sabiedriskā grēka struktūru. Baznīca aicina ticīgos pretoties grēka struktūrām, nevis tās stiprināt. Sv. Jānis Pāvils II enciklikā “Familiaris consortio” piemin ieļaunojumu kā vienu no iemesliem, kura dēļ tie, kas dzīvo jaunās, nesakramentālās laulībās, nevar saņemt Komūniju. „Atļauja viņiem pieņemt Euharistiju ticīgos ievestu maldos vai izraisītu neskaidrību par Baznīcas mācību sakarā ar laulības nešķiramību.” Baznīcas novēršanās no tradicionālās mācības varētu novest pie jautājumiem vai – ticīgie, kas dzīvo kādā citā smagā grēkā, var saņemt Komūniju. Nobeigums Pērnā gada sinode iesāka diskusiju, un dominikāņi no Amerikas pareizi norāda, ka piedāvātās izmaiņas daudzos punktos ir pretrunā Baznīcas mācībai. Šī fakta noklusēšana vai mēģinājumi apiet grūtības ir kaut kas negodīgs. Ir skaidri jāpasaka, ka atļauja saņemt Komūniju iepriekš minētajiem ticīgajiem, būtu solis uz šķirtām laulībām Baznīcā. Žēlsirdība nedrīkst aizsegt patiesību. Vai, mēģinot mīkstināt disciplīnu, nezāģējam zaru, uz kura sēžam? Vai netiek vājinātas to laulību un ģimeņu saites, kuras dzīvo, mīl, cieš, cīnās un audzina bērnus pilnīgā uzticībā patiesībai, ko 2 tūkstošus gadus sludina Baznīca – laulība ir nešķirama un tā ir sakraments? Daudzu protestantu kopienu pieredze ir tāda, ka vispirms tiek akceptēti ierobežoti izņēmumi no normām, pēc tam šie izņēmumi vairs netiek ierobežoti un tie kļūst par neformālu normu, kurai galu galā tiek izdomāta teoloģija. Vai šāds ir katoliskās Baznīcas ceļš? Vai Jēzus to vēlas savai Baznīcai? Laikraksts "Nāc" |
