Lielā nedēļa sākas ar pirmo vakara lūgšanu sestdienā pirms Palmu svētdienas. Mierpilna, taču neatliekama atgūtā intensitāte ienāk un iemājo sirdīs un prātos ticīgajiem kristiešiem, kuri ieiet dziļi pashālajā noslēpumā Lielās nedēļas laikā. Tā iesākas gluži tāpat, kā citas nedēļas, taču tā ir nedēļa, kas nav līdzīga nevienai citai – klusais priekšvēstnesis spēcīgās, iespaidīgās, simfoniskās eksplozivitātes pieaugumam plūstošajā pārejā no Lielās Ceturtdienas uz Lielo Piektdienu. Tad seko skumji melanholiskais iznākums ar straujo, gandrīz tūlītējo nolaišanos Klusās Sestdienas klusumā. Un tad nāk kulminācija pārsteidzošā godbijībā līdz ar pirmajiem Lieldienu vigīlijas mirkļiem, un tā, viennozīmīgi, ir vispārveidojošākā garīgā pieredze, kāda vien pieejama cilvēcei. Bet tas viss bija tā paredzēts. Zīmes Svētajos Rakstos pārpilnībā norāda uz darbu, ko Kristum bija jāpaveic, lai izpirktu cilvēci. Un Viņa darba augstākais punkts un virsotne pestīšanas vēsturē ir Lielā nedēļa – mīlestības darbs: gan noslēpumains, gan svēts. Isaja zīme “Tādēļ Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.” (Is 7,14) Lielo nedēļu pavada paredzama smaguma sajūta gaisā, gandrīz nesaskatāma, netverama, tomēr pilnīgi noteikti klātesoša. Iespējams, tās ir ilgas personiskāk un pilnīgāk piedzīvot stāsta viengabalaino veselumu par autiņos ietīto bērnu, kura dzimšanu bija pravietojis Isajs 700 gadus iepriekš un bija pasludinājis eņģelis. Dievs kļuva cilvēks, lai Pilāta priekšā skaidri paustu ciešanu iemeslu, lai izciestu vardarbību no nežēlīgo romiešu kareivju rokām, lai kluptu nelaimi vēstījošajā ceļā uz Kalvāriju un tvertu pēc elpas pēdējās moku stundās pie krusta Golgātā. Redzam zīmes, kas ir pareģotas Isaja grāmatas fragmentā “Cietējs kalps”: “Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Is 53, 3-5) Eņģeļa zīme Lūkasa evaņģēlijā “Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu.” (Lk 2,12) Nenoliedzami, no Ēdenes laba un ļauna atzīšanas koka uz koku, no kura darināts Noasa šķirsts un Derības šķirsts, uz koku, kas dod dēļus, no kura darināta lopu silīte Betlēmē, uz koku, no kura tēsti baļķi, lai uzslietu krustu kā Dzīvības Koku, - šīs zīmes plešas visas ilgās cilvēces vēstures plašumā Vecajā un Jaunajā Derībā, pavēstot ievērojamāko un visbrīnumaināko patiesības stāstu. Un visas šīs reālās, taustāmās, noslēpumainās (koka) zīmes tieši norāda uz veidu, kā Dieva Dēls, reizē arī galdnieka adoptētais dēls, piepildīs savu misiju Lielās nedēļas laikā. 7 zīmes Jāņa evaņģēlijā Jēzus veiktā ūdens pārvēršana vīnā kāzās Kānā (Jņ 2, 1-11), galminieka dēla dziedināšana (Jņ 4, 46-54), paralizētā izdziedināšana (Jņ 5, 2-18), maižu pavairošana (Jņ 6, 1-15), Jēzus staigāšana pa ūdens virsu (Jņ 6, 16-21) un Lācara atdzīvināšana (Jņ 11, 1-44) ir Jāņa evaņģēlijā aprakstītās labi zināmās zīmes, kas aicina mūs pievērst uzmanību Jēzus spēkam un autoritātei, – Viņš parāda savu transformējošo varu pār dabisko pasauli caur ūdeni, dziedināšanu, pārpilnību un ar parastās, ikdienišķās kārtības apturēšanu. Ar un caur šīm zīmēm Jēzus simboliski, praktiski un brīnumaini demonstrē savu svēto autorību pār dzīvību un nāvi. Taču evaņģēlists Jānis neapstājas un turpina, sakot: “Vēl daudz citus brīnumus Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav rakstīti šinī grāmatā. Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.” (Jņ 20, 30-31) Jonasa zīme “Kā Jonass trīs dienas un trīs naktis bija lielzivs iekšās, tā Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes klēpī.” (Mt 12, 40) Tā kā šī valoda bija pārāk izsmalcināta un tēlaina, lai viņa sekotāji to saprastu, Jēzus saviem mācekļiem padarīja šo realitāti daudz vieglāk saprotamu, vairākkārt nepārprotami pareģodams savas ciešanas, esot viņu vidū: “Jo, lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēls tiks nodots augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecākajiem; un tie Viņu notiesās nāvē un nodos pagāniem; un tie Viņu izsmies un apspļaudīs Viņu, un šaustīs Viņu, un nonāvēs Viņu, un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies.” (Mk 10, 33-34) Pretrunu zīme Svētajā Triduumā, kad lūdzamies lūgšanu “Sveicināts Krusts, mūsu vienīgā cerība!” (Ave Crux, Spes unica!), Rožukroņa Sāpīgās daļas noslēpumus un Krustaceļa stacijas, šajā žēlastības svētajā laikā mēs iegūstam dziļāku un skaidrāku izpratni par patieso nozīmi. Gūstam noslēpumainu izpratni par to, ka Vārds kļūst par miesu, un, lai izpirktu mūs, paklausībā ļaujas neiedomājamām ciešanām. Krusts, kas antīkajā pasaulē gadsimtu gaitā bija ierasta un viegli atpazīstama zīme nāvessodam un nāvei, tiek pārveidots par dzīvības simbolu. Daba un laiks šajā nedēļā ir pakļauti kosmiskai sugu un veidu pārkalibrēšanai. Kamēr pasaule, nevērīga pret augstsirdību un sajūsmināti izbrīnīta pati par savu pārradīšanu, turpina domāt tikai par savām lietām, kristieši daudz skaudrāk apzinās tuvojošos transcendenci, redzot, ka zeme pati no sevis cieš, jo “mēs taču zinām, ka visa radība nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai” (Rom 8, 22). Krusts ir zīme un līdzeklis, caur kuru atklājas un izplūst Lielā nedēļa. Zīmes, apslēptas zem vienkāršā izskata, tur ir bijušas vienmēr. Varbūt, ka sena Klusās Sestdienas homīlija vislabāk apraksta to atmosfēru, kas ieskauj šīs trīs dienas, ko Kristus pēc nāves pie krusta un pirms savas slavas pilnās augšāmcelšanās pavadīja zemes sirdī: “Kas notiek? Liels klusums šodien valda pār zemi, liels klusums un vientulība, tāpēc ka Karalis guļ.
Zeme nodrebēja un aprima. Dievs aizmiga miesā, lai dotos meklēt tos, kuri guļ jau gadsimtiem ilgi. Dievs nomira miesā, un elle satrūkās, Dievs aizmiga uz brīdi un atmodināja no miega tos, kuri atradās ellē...” Arī kristieši trīc un dreb - tāpēc ka, iedomājoties jautājumu: “Vai tu biji tur, kad viņi sita krustā manu Kungu?”, saprotam, ka katrā Sv. Misē mēs piedzīvojam šo Jēzus Kristus upuri pie krusta. Lielā nedēļa dodas cauri mūsu pašu spēku izsīkuma sāpēm: gan emocionālām, gan garīgām, aizvedot uz atceres brīdi, kad nāvei bija tas, ko tā uzskatīja par galīgo uzvaru, kad Kristum sekotāju cerības un sapņi bija uz laiku iegrimušas depresīvā, baiļpilnā tumsā un visiem šķita, ka viņi ir pilnīgi pazuduši. Tam bija jābūt tieši tā – jābūt Krusta Ceļam (Via Crucis), jo Tēvs tā gribēja. Dēls sadarbojās, būdams Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņš aicina mūs: “... ņemiet un ēdiet... ņemiet un dzeriet...” kā ceļš uz mūžīgo dzīvi. Bet tāpat mums jāieslēdz sirdī arī šie Kristus vārdi: “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!” (Mt 16, 24) Krusts ir arī mūsu ceļš. Mūsu vienīgais ceļš. Tikai Krusta dēļ Lielā nedēļa ir svēta, un Lielā Piektdiena ir liela. Lasīt Lielās nedēļas zīmes Šīs zīmes, kas iet Pashālajam Noslēpumam pa priekšu, vienmēr ir bijušas Svētajos Rakstos; citi tām ticēja, citi noraidīja. Mūsu kustība šurp un turp no mājām uz Lielās Ceturtdienas Pēdējo vakariņu Sv. Misi, uz Kristus ciešanu un Nāves piemiņas svinīgo liturģiju un uz Klusās Sestdienas Lieldienu vigīliju palīdz mums, ticīgajiem, dzīvot un ieiet Kristus Glābēja zemes ceļa pēdējās kritiskajās stundās. Dabiskās pasaules garīgā transformēšanās šajās septiņās dienās atklājas tiem, kas labprāt pieņem Lielās nedēļas klusumu, līdzīgi kā Kristus pieņēma savu Krustu. Tomēr tas prasa piepūli, un tas notiek tikai, nomierinot prātu, meditējot par Kristus Ciešanām un lūgšanā un mīlestībā apdomājot un apcerot zīmes un brīnumus, kas izgaismo noslēpumu. Catholicexchange.com/Tulk.: D.Bergmane
Foto: pixabay.com/congerdesign |
