Tāpēc arī es nolēmu visu no paša sākuma rūpīgi izpētīt un tev, cienījamo Teofil, visu pēc kārtas aprakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības pareizību, kas tev darīta zināma."
Lūkass raksta savu grāmatu Teofilam. Patiesībā tā ir simboliska persona, jo vārds Teofils nozīmē — tas, kurš mīl Dievu. Pirms uzsākt savu stāstu par Jēzus dzīvi, šajā ievadā evaņģēlists atklāj to, kā viņa grāmata tapusi. Proti, Lūkasa Evaņģēlijā būs aculiecinieku apstiprināti fakti, kurus autors ir rūpīgi izpētījis. Un to viņš dara, lai lasītājs varētu pārliecināties par Evaņģēlijā aprakstītās mācības patiesību. Šajā saistībā varam runāt par Evaņģēlija vēsturiskuma problēmu. Katru svētdienu komentējam Jēzus sacītos vārdus vai notikumus no Viņa dzīves, bet vai šie raksti ir autentiski? Vai aprakstītie notikumi patiešām notikuši? Tā ir problēma, kuru mēs nevaram atstāt bez ievērības. Vēl pirms dažiem gadsimtiem cilvēki par patiesiem pieņēma faktus, kas par tādiem tika uzskatīti. Evaņģēliji tika lasīti, varētu teikt, kā atskaites par to, ko Jēzus ir teicis vai darījis. Tos uzskatīja par hronikas vai dienasgrāmatas veidu. Pēdējo divu, trīs gadsimtu laikā attieksme mainījās. Parādījās vēsturiskuma apziņa — tagad, pirms mēs noticam kādam notikumam, to vispirms rūpīgi izpētām, lai pārliecinātos par tā autentiskumu. Šāda attieksme bija vērojama arī attiecībā uz Evaņģēliju. Vēl vairāk — neviena cita grāmata nav bijusi tik daudz un rūpīgi pētīta, kā Evaņģēlijs. Mans mērķis nav izklāstīt visus šo pētījumu posmus, bet ir jābūt skaidrībai: Baznīca tic Svētajiem Rakstiem nevis tāpēc, ka apzinās Svēto Rakstu vēsturiskumu, bet tāpēc, ka tie ir Dieva iedvesmoti. Un arī tie fragmenti, kuru vēsturiskumu nav iespējams pārbaudīt, nepārstāj būt Dieva atklāti, un tādēļ ticīgais var tiem ticēt un tos cienīt. Jēzus Kristus ne tikai bija vēsturiska persona, bet arī veidoja vēsturi un joprojām to dara. Vēlmi nošķirt Kristu no vēstures var salīdzināt ar mēģinājumu atdalīt skaņu no viļņa, kas to nes, domājot, ka tā skaņu varēs labāk iepazīt. Skaidrs ir viens: ja mēģināsim atbrīvoties no viļņa, atbrīvosimies arī no skaņas. Līdzīgi ir ar tiem, kuri cenšas iepazīt Jēzu, neņemot vērā garīgo dimensiju jeb Baznīcas ticību. Es nevēlos sacīt, ka visi vēsturiskie pētījumi bijuši nelietderīgi. Tieši otrādi, pateicoties tiem, varam padziļināti un kritiski iepazīt Rakstus. Mums jāpateicas visiem zinātniekiem, kā ticīgiem, tā arī neticīgiem. Viņi turpināja to, ko iesāka svētais Lūkass, proti, rūpīgi izpētīja faktus. Pateicoties tam, šodien mēs labāk nekā pirmie Evaņģēlija lasītāji varam pārliecināties par kristīgās mācības patiesumu. Zinātniska Bībeles pētīšana bija un vēl joprojām ir ekumeniskas sadarbības skola. Evaņģēliji ir ticības liecība. Tie pamudina un stiprina mūsu ticību, un Teofils to saprata. Ja mums trūkst ticības, mēs piedzīvojam garīgās dzīves krīzi. Šādos mirkļos nedrīkst aizmirst par lūgšanu un ir jāsmeļ no Evaņģēlija bagātībām. Lai Dievs dod, ka lūgšanas, kas šodien nāk no mūsu sirds, tiktu uzklausītas, jo īpaši lūgums pēc stipras ticības. Amen. Priesteris Viktors Siļčonoks, Jelgava
 | 
