Gavilē, pasaule, un gremdējies šajā godībā! Nāc, Dieva Gars! Nāc un iegremdē pasauli Dieva godībā! Kopā ar Mariju visa Baznīca lūdzas, gaidot jaunu Gara izliešanos, gaidot jaunus Vasarsvētkus.
Šīs svētdienas Svēto Rakstu lasījumu kopējā tēma ir "Misiju liecība". Šajā saistībā atcerēsimies, ka, pārkāpjot jaunā gadu tūkstoša slieksni, pāvests Jānis Pāvils II runāja par jauno evaņģelizāciju, aicinādams tajā ieiet ar "liecinieku entuziasmu".
"Lai viņi ticētu... un kļūtu vienoti mūsos" — šodien lasītais Evaņģēlija fragments ir tā sauktā Augstā priestera lūgšana, ar kuru Jēzus vērsās pie Tēva, pirms devās pretī ciešanām. Tas ir Kunga testaments, Viņa pēdējā vēlēšanās, kas ietver divas domas:
1) Ir jāatklāj Dieva vārds! Lūk, apustulāta, liecības un evaņģelizācijas definīcija. "Pasaule Tevi nepazina, bet es Tevi pazinu [..] un Tavu vārdu es viņiem darīju zināmu." Vai mana dzīve un mani vārdi atklāj Dievu? Vai es esmu misionārs, Tēva sūtītais — tāpat kā Jēzus un kopā ar Viņu?
2) Kā mēs kļūstam par lieciniekiem? Dzīvojot vienotībā. "Lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, tēvs, manī un es — tevī, lai arī viņi ir mūsos, tā ka pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji." Kur lai mēs meklējam vēl labākas apustulāta un evaņģelizācijas metodes, lai "pasaule ticētu" un lai mēs palīdzētu atgriezties pie Dieva tiem, kas ir pazaudējuši ticību? Jēzus šai problēmai jau sen ir devis risinājumu: evaņģelizē vienotība.
Gribētos, lai par kristiešiem citi vienmēr varētu teikt: "Palūkojiet, kā viņi mīl!" Lai Dieva Gars nāk pār Baznīcu un Gara nosūtīšanas gadadienā lai nav neviena kristieša, kas iesaistītos kādos strīdos vai mudinātu uz šķelšanos! Strīdi iznīcina jebkuru uzticību mūsu mīlestības sūtībai.
Stefans, svētā Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas. Pateicoties Svētajam Garam, katra svētdienas Liturģija mums ļauj no jauna piedzīvot to pašu, ko piedzīvoja Stefans, — tā atver mūsu acis neredzamām lietām un izteiksmīgi virza mūsu skatienu turp, kur Kristus stāv pie Dieva labās rokas.
Stefans ir Debesīs, viņš ir nomodā un lūdzas par ticīgo vienību — par to cilvēku savstarpējo vienotību, kas pārdomā un dziļi uzlūko Kristus godību. Taču šīs pārdomas nekādā veidā mūs neattālina no misijas. Tieši otrādi — tās mūs vēl vairāk mudina kļūt par misionāriem. Pārdomājot par Jēzus godību, kas saskatāma atvērtajās debesīs, mistiķis Stefans pie Dieva atveda kristīgās ticības vajātāju Saulu — to, pie kura kājām Stefana bendes nolika viņa drēbes un kurš bija piekritis Stefana nonāvēšanai.
Neaizmirsīsim, ka īsti misionāri ir tie, kas mīl Vissvētākā Sakramenta adorāciju, kas mīl lūgšanu. Bez lūgšanas un bez garīgām pārdomām mūsu apustulātu labākajā gadījumā var pielīdzināt reklāmai vai mārketingam.
Ja kāds kaut ko atņems no šīs grāmatas pravietojumu vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu [..] no Svētās pilsētas. (sal. Atkl 22, 19) Šie vārdi ir no Jāņa Atklāsmes grāmatas pēdējās lappuses. Dieva Vārda pēdējā lappuse beidzas ar apsolījumu: "Jā, es drīz nākšu." Šajā teikumā ir ietverti visi Svētie Raksti: Dievs, kas ir, kas bija un kas nāks! Derības un Mīlestības Dievs nekad nepārstāj nākt un būt klātesošs cilvēku vēsturē, lai tos mīlētu, tiem palīdzētu un tos glābtu. Vai Viņš ir arī mūsu katra Dievs?
Jaunā Derība, kas papildina Veco Derību, pievieno vēl kādu šokējošu patiesību: Cilvēks — Jēzus no Nazaretes — bija pēdējais piepildījums, "Dieva ienākšana vēsturē". Jānis, tāpat kā Stefans, redz Kungu, Dieva godības un slavas apvītu: "Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. Es esmu Atvase un Dāvida dzimums, spožā rīta zvaigzne." Kungs ir Rīta zvaigzne, kas vēsta par mūžīgās Dieva Dienas gaismu. Dzirdot šos titulus, mums aizraujas elpa. Jēzus ir apsolītais pasaules piepildījums. Viņš ir Tas, kurš vēsturei dod tās tecējumu. Bez Viņa pasaulei un cilvēcei nav jēgas — tā tikai ietu pretī nebūtībai, par kuru pie kapa runā marksisti, humānisti un ateisti. Tas, ko piedzīvoja Stefans, — viņa pārsteidzošā "vīzija" — varētu likt domāt, ka šāda pieredze cilvēku atrauj no zemes lietām, attālina viņu no rūpēm par ikdienas dzīvi. Taču ir tieši otrādi — tas ir aicinājums mums katram ar atbildību pildīt savu evaņģelizācijas misiju. "Patiesi, es nākšu atkal," saka Jēzus, "lai katram atlīdzinātu pēc viņa darbiem." Pēdējā "atklāsme" (tāda ir grieķu vārda apokalipsis nozīme), kura apstiprina Kristus "otrreizējo atnākšanu", ir ļoti skarba — tāda, kas neļauj dedzībai atslābt.
Kristietim ir veicams īpašs darbs — viņam ir jāliecina par Kristu, kurš nāks atkal. Tas ir dedzīgs aicinājums, lai visu enerģiju mobilizētu misijai. Notiks tā kā Evaņģēlija fragmentā par aizdotajiem talentiem — Kristus atgriezīsies, lai no katra pieprasītu atskaiti par uzticētā talenta izlietojumu.
Šeit ir runa arī par to, ka Evaņģēlijs ir jāapcer kā viens veselums. Jānis par to liecina, sakot:
"Es apliecinu katram, kas dzird šos pravietojuma vārdus, — ja kāds tiem kaut ko pieliks vai atņems, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām runāts šajā grāmatā." (sal. Atkl 22, 18) Nav iespējams būt apustulim, ja netiek ievērotas vai kaut kādā veidā tiek mazinātas bibliskās patiesības. Un tas ir ļoti grūti — ir tik liels kārdinājums no Dieva Vārda izdzēst to, kas mums traucē, kas mūsu ausīm nav patīkams vai kas mums šķiet nemoderns.
Lūgsimies, lai Kungs Jēzus mums dāvā žēlastību vienmēr būt uzticīgiem Viņa vārdiem! Amen. www.mieramtuvu.lv |
