Šodien Svēto Rakstu lasījumi, cits citu papildinot, mums atgādina kādu vienkāršu, bet ļoti plašu ticības patiesību: mēs ticam grēku piedošanai.
Šajos tekstos tiek norādīts arī uz dažādiem attaisnošanas aspektiem. Pirmajā lasījumā Dāvids apliecina, ka ir grēkojis pret Kungu. Nevis tikai to, ka viņam žēl Ūrijas vai ir kauns par savu zemisko rīcību. Dāvids arī necenšas sevi attaisnot (un pat tad, ja censtos, tas viņam neizdotos, jo attaisnojuma viņa rīcībai nav — viņam nekā netrūka, viņš nebija spiests to darīt). Viņa nožēla līdzinās tai, ko mēs šodien sauksim par pilnīgu nožēlu — nožēlu, kuru izraisa mīlestība uz Dievu. Frāze tu nemirsi pirmā lasījuma nobeigumā atgādina, ka grēka sekas vienmēr ir nāve, bet attaisnošana vienmēr dāvā dzīvību.
Psalmā par svētīgu tiek saukts cilvēks, kas atklāj savu noziegumu, atzīstas savā grēkā un kam pārkāpums ir piedots. Dievs ņem vērā nevis to, kas ir bijis, bet gan to, kas ir. Lai arī cik ļoti tu būtu attālinājies no Dieva, zini, ka Dievs tevi joprojām uzlūko kā taisnīgo. Dievs cer uz tevi. Tu esi labs Viņa acīs arī tad, ja esi izdarījis ko tādu, kas tev liek domāt, ka esi slikts. Tu esi labs, bet mēdz darīt lietas, kas nav labas, domāt domas, kas nav labas, runāt vārdus, kas nav labi. Cik labi, ka mēs neesam tas, ko darām, domājam vai sakām! Mēs esam Dieva bērni, Ķēniņa dēli un meitas. Viss, ko var apzīmēt ar vārdu "grēks", mums vienkārši nepiestāv. Piedodot Dievs mūs atbrīvo no tā, kas mēs neesam, lai mūsos atklātos tas, kas esam.
Ir cilvēki, kas atgriešanās procesu uztver ļoti vienkārši un no grēka līdz žēlastībai nonāk pa īsāko ceļu — vienkārši metoties žēlsirdīgā Dieva rokās. Notiek pēkšņa attapšanās, kam seko tūlītēja atgriešanās. Tam piemērs ir atgriešanās, kas pieminēta pirmajā lasījumā, proti, kad pravietis Nātans ierodas pie Izraēļa ķēniņa Dāvida un atgādina viņam gan Dieva lielos darbus, gan Dāvida lielos nedarbus. Tam seko tūlītēja rīcība — ķēniņš atzīstas savā noziegumā. Un pravietis tūlīt pat viņam pasludina grēku piedošanu. Protams, Dāvids varēja mēģināt taisnoties vai vienkārši noliegt savu vainu, vai pat nogalināt pravieti un kaut kā nomākt sirdsapziņas balsi. Bet viņš tā nedara. Viņš paļaujas uz Dieva apsolījumu.
Taču ne jau visi seko ķēniņa Dāvida atgriešanās piemēram. Ļoti daudziem trūkst drosmes ticēt, ka Dievs ir tik žēlsirdīgs: vieni paslēpjas kā Ādams un Ieva, citi sevi iznīcina kā Jūdass, vēl citi mēģina atpirkties. Taču nevienu no šiem ceļiem nevar nosaukt par grēku nožēlas ceļu, jo tie visi patiesībā ir tikai strupceļi. Pašam sevi sodīt vai arī censties nodarīto kaut kā kompensēt — tas drīzāk ir lepnības, nevis patiesas nožēlas apliecinājums. Dāvids tika attaisnots, jo cerēja uz Kungu, Pāvils — jo ticēja Jēzum Kristum, grēciniece, kas ar asarām mazgāja Jēzus kājas, — tāpēc, ka Jēzu mīlēja, ļoti mīlēja. Te, šķiet, vietā ir jautājums: par ko mēs domājam vispirms, kad atklājam, ka esam grēkojuši? Par Dieva taisnību vai Viņa bezgalīgo žēlsirdību?
Izvēlēties vispirms Dievu uzlūkot kā taisnīgo Tiesnesi nozīmē nostāties uz gara un grūta ceļa. Pa to iet var, bet tad ir jābūt no varoņu cilts… Uz šī ceļa mūs sagaida grūta cīņa. Varbūt gadīsies pa kādai uzvarai, bet noteikti daudz vairāk būs zaudējumu — līdz sapratīsim, ka mums Dieva priekšā nav jādemonstrē savs spēks. Līdz kļūsim pazemīgi. Paļāvīgi. Tādi, kas sāk sekot savai sirdsbalsij, kura saka priekšā, ka Dievs ir kaut kas vairāk par skrupulozu grāmatvedi, ka Viņš ir Tēvs, kas ir gatavs tevi samīļot, kaut arī esi nosmērējies. Noticēt Dieva bezgalīgajai žēlsirdībai un neatlikt atgriešanos pie Tēva ne minūti. Tāds ir aicinājums, ko Dieva Vārds mums šodien atklāj. Varbūt vismaz šoreiz to uztversim personiski? www.mieramtuvu.lv |
