Tomēr Ābrahama lūgšana ir pazemīga un bijības pilna. Tā atklāj cilvēka stāju Dieva priekšā. Dievs labprāt satiekas ar cilvēku un veido dialogu.
Mēs ne par vienu nedrīkstam sacīt: "Bezdievis!", jo tad, kā to norāda Jēzus, mēs grēkotu. Atzīsim, ka ikviens cilvēks ir Dieva radīts un dzīvo Dieva dāvātā pasaulē. Ikviens savā būtībā ir reliģiozs, tikai katram cilvēkam var būt atšķirīga ticības dzīve. Izvairīsimies no homofobiska skatījuma uz reliģiju un atzīsim, ka Dievs ir galvenais cilvēka dzīves cēlonis un mērķis! Dievs ir parūpējies par visu cilvēci, jo jebkāds grēks jau ir uzveikts ar Jēzus nāvi uz krusta. No Dieva puses viss ir jau piepildīts. Turpretī katra cilvēka aicinājums ir iepazīt Dievu un būt līdzdalīgam Viņa dievišķajā dzīvē.
Tāda arī ir Jēzus mācītās lūgšanas būtība — mums ir jāmācās Jēzus lūgšanas skolā! Tajā mēs mācīsimies lūgties, satikties ar Dievu, būt dialogā ar Viņu. Būt dialogā — tas nozīmē runāt kā līdzīgam ar līdzīgu. Vai tā var sacīt par sarunu ar Dievu? Dievs taču ir daudz pilnīgāka un augstāka būtne! Mēs ticam un apzināmies, ka tā tas ir. Un tomēr Dievs mums ir ļoti tuvs — Viņš pats kļuva cilvēks, mūsu Brālis un Draugs, dzīvoja mūsu vidū. Viņš nenāca, lai mūs tiesātu, bet gan lai glābtu, lai parādītu ceļu uz pilnību — uz Dieva valstību.
Mēs dziedājām ar psalma vārdiem: "Kungs, Tava žēlsirdība pastāv mūžam, nenicini savu roku darbu!" (Ps 138) Psalmists pasludina neapšaubāmo patiesību, ka Dievs ir žēlsirdīgs. Tomēr Jēzus mums māca lūgt: ”Kungs, neieved mūs kārdināšanā!”
Ko tas varētu nozīmēt? Kārdināšana ir kā sava veida provokācija vai maldināšana. To veiksmīgi īsteno mūsdienu reklāmas. Tomēr kāpēc tā būtu jādara Dievam? Bet vai Dievs tiešām tā rīkojas?
Katrs aizliegums var kļūt par zināmu provokāciju, kārdinājumu. Ja bērnam aizliedz kaut kam pieskarties, tad agri vai vēlu viņš slepeni mēģina to izdarīt! Brāļi jezuīti veiksmīgi atšifrēja aizlieguma nozīmi — Dievs izliek brīdinājuma zīmes noteiktā attālumā no aizas malas, lai tā pasargātu ceļotājus no iekrišanas aizā. Un nav svarīgi tas, ka mūsdienu modernajā zinātnisko sasniegumu laikmetā, kad tūkstošiem cilvēku kāpj lidmašīnās un lido ap zemeslodi, šādas reliģiski morālās ceļazīmes daudziem šķiet tikai kāds arhaisms, labākā gadījumā — līdzeklis nemākuļu disciplinēšanai. Patiesībā Dieva likumi — šīs "ceļazīmes" — nav vienīgi aizliegumi, bet vienlaikus norāda pareizo ceļa virzienu.
Apustuļa Jāņa rakstītajā evaņģēlijā (Jņ 17) varam lasīt garāko Jēzus lūgšanu. Tajā Jēzus daudzkārt piemin pasauli, kas ir pretstatā Dieva valstībai. Jēzus norāda, ka Viņa sekotāji nav no pasaules. Varētu šķist, ka tādējādi Jēzus izceļ kristiešus. Bet tad Kungs papildina: "Es nelūdzu par viņiem (savējiem) vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani viņu vārdu dēļ, lai visi būtu viens [..], tā lai pasaule ticētu!" (Jņ 17, 20-21) Tātad galamērķis ir tas, lai visi būtu viens, vienā Garā pilnīgi!
Šodien mēs esam aicināti lūgt par visiem cilvēkiem bez izņēmuma un drīkstam savās vajadzībās "traucēt" ne tikai draugus, bet arī pretiniekus. Jēzus mūs visus aicina lūgties, tikpat dedzīgi kā dienišķo maizi lūdzot Svēto Garu. Tēvs no Debesīm dos Svēto Garu tiem, kas to lūdz. (Lk 11, 13) Tātad mums nevajadzētu Dievam lūgt vispirms veselību, īpašu veiksmi biznesā vai to, lai Viņš pagarinātu mūsu šīszemes dzīvi. Jau tā mēs visu esam saņēmuši caur Jēzu Kristu kā vislielāko žēlastību, proti — mēs esam saņēmuši Dieva bērna cieņu un visu, ko tā nosaka!
Tāpēc drīzāk steigsimies pateikties Dievam un pieņemsim visu kā Dieva dāvanu — gan zemi, gan Debesis, gan emocijas, gan tikumus, gan šejienes dzīvi, gan mūžīgo dzīvi Dieva tuvumā! www.mieramtuvu.lv | 
