Mēs katrs esam aicināts kļūt par Kristus mācekli, katrs savā darbības vidē — gan laji, gan konsekrētie. Un katram no mums arī šodien Kristus saka: "Kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis."
Krusta nešana izpaužas mīlestībā, kaut arī mūsu mīlestība mums liekas tik nepilnīga, salīdzinot ar Kristus mīlestību... Mums ir grūti pilnīgi nesavtīgā veidā palīdzēt cietējiem, bet ar Kristus žēlastības palīdzību mēs pārvaram savu egocentrismu un tomēr cenšamies to darīt. Viscēlākās mīlestības priekšzīme ir pats Kristus. Ja nesam savu krustu, mēs esam Kristus mācekļi un cenšamies Kristus mīlestību saprast un īstenot atbilstoši savām iespējām. Lai arī dievišķā mīlestība mums tiek dāvāta, mēs neesam tās īpašnieki. Šī mīlestība ir no Dieva, un tai ir jāatgriežas pie Dieva. Šī mīlestība, kas slēpjas mūsu katra aicinājumā, ir Dieva dāvana, bet šai dāvanai ar mūsu starpniecību ir jākļūst redzamai un jūtamai.
Pestītājs mums vēlas sacīt, ka cilvēkiem ir jādzīvo kāda cita, augstāka, pārdabiska dzīve — Dieva žēlastības dzīve, kuras autors ir Viņš pats. Šī pārdabiskā dvēseles dzīve ir arī ķīla mūsu nākamajai dzīvei — mūžīgajai dzīvei Debesīs. Tā mums dod cerību, ka arī mēs kādreiz, dievišķās gaismas apmirdzēti, skatīsim Dieva bezgalības Majestāti, mūsu Dievu vaigu vaigā.
Pēc savas nelielās pieredzes varu teikt, ka ar jautājumu par aicinājumu uz priesterību agri vai vēlu jāsastopas gandrīz ikvienam jauneklim, kas iecerējis savus spēkus un spējas veltīt tam, lai kalpotu augstākiem ideāliem. Daži aicinājumu uz konsekrēto dzīvi jūt savas dvēseles dziļumos kā neskaidru vēlmi, citi — kā spēcīgu, bet nenoteiktu iekšējo balsi. Abos gadījumos puiši nav brīvi no šaubām un neskaidrības par to, kas noris viņu dvēselē. Nebūtu pareizi sacīt, ka šie jaunekļi, kas nonākuši dzīves krustcelēs, ir svārstīgi vai nenoteikti. Tie varētu būt Dieva mīlestības apgaroti un cēlu nodomu pilni jaunekļi, kuri vaļsirdīgi cenšas saprast, kāds ir viņu aicinājums, mēģinot izklīdināt šaubas.
Priesterība nav parasts amats vai profesija. Aicinājums ir Dieva dāvana, ārkārtēja žēlastība. Savas dāvanas Dievs dala pēc sava ieskata un dažkārt tā, ka pats saņēmējs to neapzinās. Cik cēls tad patiesībā ir priestera uzdevums un amats? Priesterība ir visciešākā līdzdalība Kristus priesterībā. Visur — pie altāra vai biktskrēslā — priesteris ne tikai aizvieto Kristu, bet Viņu arī personificē, veido nedalāmu vienību, kļūstot par alter Christus — otru Kristu. Jaunietis, kas saņem Priesterības sakramentu, kļūst vienots ar Pestītāju tik cieši, ka ar Viņu kopā kristī, konsekrē, piedod grēkus, māca un svētī. Priesteris Kristum labprātīgi veltī savas rokas svētīšanai un lūpas mācīšanai, viņš atdod savas domas, sirdi un sevi pašu, lai Kristus ar viņa starpniecību turpinātu zemes virsū dvēseļu pestīšanas darbu. Priesteris ir Dieva dāvanu pārzinis un to sniedzējs. Viņš nav priesteris tikai sev vien. Tas arī nosaka to, cik svētām un neaptraipītām ir jābūt priestera rokām, kuras pieskaras tādiem noslēpumiem; cik skaidrai un cēlai ir jābūt priestera dvēselei, jo tai ir jābūt par starpnieci, lai Dieva žēlastības nonāktu pie cilvēku dvēselēm. Šie uzdevumi ir tik cēli, ka vienīgi Dievs pats var darīt ticīgo cilvēku piemērotu to veikšanai. Nav šaubu, ka ikvienam no mums ir vēlēšanās īstenot savā dzīvē Dieva gribu. Šādu gatavību mēs katrs apliecinām, sakot lūgšanu "Tēvs mūsu", precīzāk, vārdus: "Tava griba lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes!"
Kad esam izvēles priekšā, kad dzīvē jāizvēlas kaut kas labāks un pilnīgāks par to, kas ir tikai labs, kad jāizvēlas — dzīvot pasaulīgu dzīvi vai veltīt sevi Dievam radikālā veidā, Dieva griba mūsos atspīd tikai tad, kad mēs paši no brīvas gribas pieņemam lēmumu. Apustulis Pāvils teicis: „Lai šis labais darbs tiktu darīts brīvi, bet nevis piespiesti.” Trīsvienīgais Dievs respektē mūsu brīvo gribu. Dievs vēlas, lai mēs savu gribu labprātīgi pieskaņotu Viņa svētajai gribai, tomēr Viņš to mums neuzspiež, bet ļauj brīvi izvēlēties.
Vienīgi Debesīs sapratīsim un pienācīgi novērtēsim to, uz ko esam bijuši aicināti un kam esam atbildējuši. Pati mūžīgā Gudrība katra cilvēka dvēseli vērtē augstāk par visas pasaules bagātībām. Un par tās pestīšanu Dieva Dēls nav vilcinājies izliet savas asinis. Dievs cilvēka dvēseli radīja pēc sava attēla un līdzības un tādējādi darīja to sev radniecīgu. Dievs dāvāja dvēselei dzirkstelīti no savas dievišķās dzīves un skaistuma. Šī pārdabiskā īpašība, ko sevī slēpj mūsu dvēsele, paceļ tās vērtību pāri visam laicīgajam.
Kas tad īsti mums sniedz šo Debesu dāvanu? Zīmīgu atbildi ir devis Arsas prāvests, svētais Jānis Marija Vianejs, sakot: "Ja mums nebūtu priesterības, nebūtu arī Kunga Vissvētākajā Altāra Sakramentā."
Uz jautājumu, kas gādā, lai mūsu svētnīcās allaž mājotu Pestītājs? — atbilde ir: "Priesteris!" Kas sagaida mūs pie dievnama sliekšņa mūsu pirmajās dzīves dienās? — Priesteris! Kas mūsos uztur garīgo dzīvību, lai mēs nepagurtu tālajā ceļā uz mūžību? — Priesteris! Kas sagatavo mūsu dvēseli Kunga Pēdējai atnākšanai? — Priesteris un aizvien priesteris!
Arsas prāvests, kas atbildējis ar vienu zīmīgu vārdu, ļauj saprast, cik ļoti mūsdienās vajadzīgi nelokāma rakstura priesteri, upurgatavi un uzticīgi savam aicinājumam! Es aicinu visus sirsnīgi lūgties, lai šādi aicinājumi dzimst mūsu dārgās Latvijas draudzēs. Amen. www.mieramtuvu.lv |
