Daudzi to pat dēvē par "Evaņģēliju Evaņģēlijā". Īsi un uzskatāmi tajā ir pausta visa Jēzus Evaņģēlija būtība.
Kādi apstākļi un notikumi pamudināja Kungu Jēzu īpašā veidā izklāstīt Prieka Vēsts būtību? Farizeji un Rakstu zinātāji Jēzu apvainoja par to, ka Viņš tiekas un sarunājas ar tādiem cilvēkiem, kurus tie uzskatīja par jau pazudinātiem un viņu kopienas necienīgiem. Bet te apsūdzētāji redz, ka Jēzus ar šiem cilvēkiem sarunājas, uzturas viņu sabiedrībā. Farizejiem bija likums: "Neuztici grēciniekam savu naudu, nepieņem viņa liecības, neuztici viņam nekādus noslēpumus, neiecel viņu par aizbildni bāreņiem, nepavadi viņu ceļojumā!" Farizejiem bija aizliegts apmeklēt muitniekus un grēciniekus, kā arī uzņemt viņus savās mājās. Bija aizliegts pat slēgt līgumus un veikt savstarpējus darījumus. Farizeji apzināti izvairījās no tikšanās ar cilvēkiem, kuri savas dzīves apstākļu dēļ nespēja izpildīt visus sīkākos Likuma priekšrakstus, tāpēc viņi bija šokēti, redzot, ka Jēzus ar tādiem cilvēkiem tiekas un sarunājas. Vēl labāk mēs izpratīsim Jēzus stāstīto līdzību nozīmi, ja zināsim ortodokso jūdu izteicienu: "Debesīs būs prieks par vienu izdziedināto Kunga priekšā." Farizeji bija pret Jēzus teiktajiem vārdiem: "Debesīs būs vairāk prieka par viena tāda grēcinieka grēku nožēlu, kurš no saviem grēkiem atgriezīsies."
Jēzus uzrunāja savus klausītājus, izstāstīdams pēc kārtas trīs līdzības, katru ar savu īpašu nozīmi. Vispirms Viņš stāstīja par pazudušo avi un par gana prieku, šo avi atrodot. Ganiem Jūdejā nekad nav bijusi viegla dzīve, un tā tas ir vēl arī mūsu dienās. Šaurā, centrālā plakankalne ir tikai dažu kilometru platumā. No vienas puses to ieskauj mežonīgas klintis un kraujas, no otras — biedējošais tuksnesis. Protams, ka Jēzus dzīves laikā nekādu iežogojumu nebija — aitas brīvi klejoja un nereti arī pazuda. Gans bija personīgi atbildīgs par katru aitu. Ja kāda no tām aizgāja bojā, ganam bija jāatnes vismaz aitas āda, lai tā pierādītu, ka aita ir beigta. Gani bija prasmīgi pēdu pazinēji, kilometriem tālu viņi devās pa pēdām savām aizklīdušajām avīm, lai vestu tās atpakaļ. Aitu dēļ viņi katru dienu riskēja ar savu dzīvību.
Visvairāk ganāmpulku bija lauku kopienām. Tādus ganāmpulkus ganīja divi trīs gani. Kad pienāca laiks, viņi ar ganāmpulku atgriezās mājās un pastāstīja, kā klājas citiem ganiem, arī par tiem, kas palikuši meklēt savas avis. Tādā gadījumā ganu mājās gaidīja viss ciems, un, ja viņš tika pamanīts nākam mājup un nesot atrasto aitu, tad valdīja liels prieks.
Jēzus stāstīja savu līdzību, lai atklātu, ka šādam rūpīgam ganam līdzīgs ir arī Dievs. Kā gans priecājas par atrasto un mājās pārnesto avi, tā Dievs priecājas, kad pie Viņa, grēkus nožēlodams, atgriežas grēcinieks. Kāds svētais ir sacījis: "Arī Dievs pazīst pazaudētā atrašanas prieku!"
Visā šajā Rakstu fragmentā atklājas brīnišķīga un svētīga patiesība — Dievs ir cilvēcīgāks par ļaudīm. Jūdi ar tā saucamo "pareizo ticību" muitniekus un grēciniekus vienkārši neievēroja, uzskatīja tos par svešiniekiem, kas ir tikai nicinājuma vērti. Cilvēki spēj pilnīgi zaudēt cerību, ka grēcinieks varētu atgriezties. Dievs tā nedara nekad. Dievs mīl cilvēkus, kas nav atstājuši izvēlēto ceļu, bet Viņa Sirds pildās ar prieku, redzot, ka atgriežas tas, kas bija nomaldījies. Tūkstošiem reižu vieglāk ir atgriezties pie Dieva nekā pie cilvēkiem, kas notiesā.
Otrajā līdzībā, ko Jēzus stāstīja, runa ir par pazaudēto naudas monētu — drahmu — un sievieti, kas to izmisīgi meklē un atrod. Drahma bija maza monētiņa, un to bija viegli pazaudēt, ja tā nokrita uz tā laika ebreju dzīvojamās mājas grīdas. Mājās valdīja pustumsa, jo gaismu deva vienīgi viens, ap pusmetru plats apaļš logs. Istabā bija klona grīda, ko klāja niedres. Uz tās atrast mazu monētiņu bija ļoti grūti, tomēr sieviete to neatlaidīgi meklēja, veicot lielu darbu — pārcilājot niedru segumu —, un beidzot to laimīgi atrada.
Rodas jautājums — kāpēc sieviete tik izmisīgi meklēja nokritušo monētu? Tam varētu būt divi iemesli.
Viens no tiem ir nabadzība. Drahma bija maza naudas summa, bet tajā laikmetā Palestīnā tā tomēr bija strādnieka vienas darba dienas alga. Nabadzīgie cilvēki dzīvoja, kā tautā saka, "no rokas — mutē". Varbūt, ka šī monēta bija pēdējā, par ko nopirkt ģimenei uzturu.
Taču varēja būt arī cits iemesls. Precētas ebreju sievietes tolaik valkāja galvas rotu, ko veidoja desmit sudraba monētas, un tās savā starpā saistīja sudraba ķēdīte. Ļoti bieži jaunietes gadiem ilgi krāja, lai savāktu šīs desmit monētas galvas rotai. Tās cena bija aptuveni līdzvērtīga sudraba saderināšanās gredzena cenai. Šī rota sievietei bija tik obligāta, ka to nedrīkstēja atņemt, pat piedzenot parādus. Varētu būt, ka tieši vienu no šīm monētām sieviete pazaudēja. Tāpēc varam iedomāties, cik liels bija sievietes prieks, monētu atrodot.
Un, visbeidzot, skaistais stāsts par pazudušo dēlu un viņa atgriešanos. Tas ir stāsts par dēla morālo krišanu un viņa tēva lielo žēlsirdību un labestību. Ko tad māca šī līdzība, uz ko tā aicina un no kā pasargā, brīdina?
Saskaņā ar tālaika jūdu likumu ģimenes tēvs ar savu mantu nevarēja rīkoties pilnīgi brīvi. Likums noteica, ka vecākais dēls saņēma divas trešdaļas, bet jaunākais — vienu trešdaļu no visas ģimenes mantas (sal. At 21, 17). Nebija nekas pārsteidzošs, ja manta tika sadalīta, vēl tēvam dzīvam esot. Līdzībā tēvs, lai arī pazina savu jaunāko dēlu, nepretojās viņa prasībai.
Jaunākais dēls, būdams izlaidīgs un nesaimniecisks, ļoti drīz savu mantu izšķērdēja. Pienāca laiks, kad iztika bija jānopelna pašam. Neko citu neprazdams, viņš bija spiests darīt darbu, kas jūdiem bija aizliegts, — ganīt cūkas. Likums cūkganus nolādēja.
Tad šis pagrimušais cilvēks nāca pie īstas atziņas — "iedziļinājies pats sevī", viņš nostājās uz grēku nožēlas ceļa. Te Jēzus parāda, ka tas ir iespējams ikvienam grēciniekam. Klaidonis bija izlēmis, kā turpmāk rīkosies: "Es celšos un iešu pie sava tēva, un sacīšu viņam: pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!"
Mēs visi zinām līdzības turpinājumu. Ne velti tiek sacīts, ka šis nemaz nav stāsts par pazudušo dēlu, bet gan par mīlošo un žēlsirdīgo tēvu... Tēvs savu dēlu sagaidīja un pat neļāva izteikt visus nožēlas vārdus. Viņš uzlika dēlam pirkstā gredzenu kā varas simbolu un uzvilka apavus par zīmi tam, ka visas pazaudētās dēla tiesības ir atgūtas. Tēvs arī sarīkoja dzīres par prieku visai saimei. No šīs līdzības mēs tik daudz uzzinām par paša Dieva žēlsirdību — Viņš ar vislielāko pacietību gaida noklīdušo bērnu atgriešanos, lai ikvienu uzņemtu ar īstu, pilnīgu mīlestību un piedošanu. Bet pasekosim arī turpmākajiem līdzības notikumiem. Parādās vecākais dēls, kuru laimīgais tēvs aicina priecāties par brāļa atgriešanos, taču viņš pat nemēģina slēpt savu neapmierinātību. Izrādās, ka savu dzīvi tēva mājās viņš uzskata par slogu! Viņā nav līdzjūtības pret jaunāko brāli, kuru viņš pat nenosauc par brāli, bet gan saka tēvam: "Tavs dēls..." Patiesi — daudz vieglāk ir atgriezties pie Dieva nekā pie skarbiem cilvēkiem.
Visbeidzot mums ir jāsaprot, ka šīs trīs līdzības nav nejauši stāstītas kopā. Tās paskaidro vienu un to pašu patiesību. Ja aitai nevar pārmest to, ka viņa aizmaldījās, jo tai nav dota spēja domāt un izvēlēties labāko ceļu, ja arī naudas monēta pazuda ne savas vainas dēļ, bet gan sieviete to pazaudēja, tad trešajā līdzībā dēls gan pats apzināti aizgāja pa maldu ceļu, pametot tēva mājas.
Godātie Kristum ticīgie! Mēs vēlreiz saņēmām atgādinājumu par Dieva bezgalīgo žēlsirdību un mīlestību pret mums visiem.
Pateiksimies par to un paliksim tajā, kā arī mudināsim pieņemt Dieva mīlestību visus labas gribas cilvēkus. www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholicculture.org |
