Mozum bija tuvas attiecības ar Dievu, viņi sarunājās kā draugi. Mozus uzticēja Dievam savas šaubas un dusmas par nesaprātīgo tautu, viņš saprata, ka pats nespēj atrisināt ne šo, ne citas problēmas.
Ja nebūtu Mozus, kas gan būtu noticis ar tautu? Kā Izraēļa bērni varētu sasniegt Apsolīto zemi? Vai ļaudis vispār būtu uzdrošinājušies doties prom no Ēģiptes?
Bet Mozus spēks un gudrība, ko Dievs viņam bija devis, bija tik liels, ka ar to pietika, lai vadītu veselu tautu. Tas bija pietiekams, lai ļaudis nomierinātu, lai dotu to, kas viņiem vajadzīgs, un iestātos par viņiem.
Šajā ceļā tika piedzīvoti daudzi brīnumi — ūdens izplūšana no klints (Izc 17, 6-7), uzvara kaujā (Izc 17, 11-13) u. c. Lasot par šiem notikumiem, ir jādomā, cik liels spēks ir viena cilvēka attiecībām ar Dievu! Atrodas viens uzticīgs, Dievam paklausīgs cilvēks, kas lūdzas, un tauta var doties uz priekšu, tā ir paēdusi un uzvar kaujā.
Kā ir mūsdienās? Varbūt mēs to vien tikai darām, kā gaidām uz citiem? Ir pienācis laiks pašiem uzņemties atbildību par savām attiecībām ar Dievu, par savu ģimeni, par vidi, kurā atrodamies. Varbūt rodas jautājums: "Kā tad nu es citus vadīšu?" Bet jāatceras, ka daudz spēj arī viena cilvēka lūgšana, tas, ka viņš meklē padomu pie Dieva un ka viņam ir drosme ticēt.
Svētā Terēze no Bērna Jēzus saka: "Lūgšana man ir sirds trauksme uz augšu, vienkāršs skatiens, kas raidīts uz Debesīm, pateicības un mīlestības sauciens kā pārbaudījumos, tā arī prieka brīžos." Arī šīsdienas Evaņģēlija fragments aicina mūs pārdomāt par lūgšanas nozīmi. Jēzus saviem mācekļiem un arī mums stāsta līdzību. Līdzība ir alegorisks stāsts, kurā katram tēlam ir īpaša nozīme, kas klausītājam jāatšifrē. Šis tēlainais stāstījums palīdz saprast domu, kas tajā ietverta, bet, lai tas izdotos, ir jāklausās ļoti uzmanīgi.
Jēzus stāsta par kādu tiesnesi, kas nebijās Dieva un nerēķinājās ar cilvēkiem. Mēs varam iedomāties, kāds šis tiesnesis bija. Ja mēs viņu ieraudzītu uz ielas, satiktu, garām ejot, — kāda būtu mūsu reakcija, ko mēs domātu par šo cilvēku? Un padomāsim, vai arī paši nelīdzināmies šim tiesnesim, vai neesam starp tiem, kas nerēķinās ar saviem tuvākajiem?
Turpinot lasīt Evaņģēlija fragmentu, uzzinām, ka tajā pašā pilsētā dzīvoja kāda sieviete — atraitne. Šī sieviete nāca pie tiesneša un lūdza, lai viņu aizstāv pretinieka priekšā. Tas nebija viegli un vienkārši. Tas prasīja piepūli! Bet sieviete ar savu lūgumu bija tik "uzbāzīga", ka tiesnesis nobijās. Nobijās, ka atraitne varētu sākt viņu sist!
Un Jēzus šīs līdzības noslēgumā saka: "Ja jau neiejūtīgs tiesnesis atbild uz nemitīgu, neatlaidīgu atraitnes lūgumu, tad vēl jo vairāk Dievs noteikti atbildēs uz ticīgo dedzīgajām lūgšanām." Ticībai, uz kādu mūs aicina Jēzus, raksturīga neatlaidība, paļāvība un izturība.
Svētais Akvīnas Toms ir teicis, ka ticība tuvina mūs tādai lietu pazīšanai, kāda tā ir Dievā, jo, kļūstot līdzdalīgi Dieva dzīvē, mēs visu sākam redzēt un novērtēt tā, it kā raudzītos ar Viņa acīm.
Uzdosim sev jautājumu: vai, Debesu valstībai atnākot, Kristus atradīs šādu ticību? Vai Viņa sekotāji joprojām meklēs un gaidīs savu Kungu?
Dzīves negācijas un grūtības var mazināt ticības dzīves entuziasmu un arī dzīvesprieku. Uzdodot iepriekšminēto jautājumu, Jēzus pamudina ticīgos nezaudēt mērķtiecību un drosmi. Viņš māca, kā lūgt, lai Dievs uzklausītu mūsu lūgumus un palīdzētu vajadzībās, kas dažkārt ir vienkāršas un ikdienišķas. Atraitnes neatlaidība, atkārtoti lūdzot tiesnesi, ir piemērs, kādiem jābūt mums, lūdzot Dievu. Varbūt tieši neatlaidības trūkuma dēļ mūsu lūgšanas paliek bez atbildes? Jo tas, kāda ir mūsu degsme un noturība lūgšanā, liecina, cik tas, ko lūdzam, mums ir svarīgi.
Pāvests Jānis Pāvils II teicis: "Mums arvien no jauna sevi jāmudina uz lūgšanu. Kristus aicinājums lūgties mums jāatceras īpaši tad, kad zūd cerība un vēlēšanās nodoties lūgšanai. Dažreiz mēs atsakāmies lūgties, aizbildinoties, ka neprotam to darīt. Ja tiešām neprotam, tad vēl jo vairāk ir jāmācās!
Lūgšana ir svarīga visiem, it īpaši — jauniešiem, kas to nereti nepraktizē. Bērnībā tie bija mācījušies lūgties, bet tagad tiem lūgšana šķiet bērnišķīga un naiva. Es nemitējos atkārtot sev un citiem: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet un jums atvērs!"
Tiešām, dārgie brāļi un māsas, lūgšana ir tik ļoti vajadzīga! Tā ir kā kaujas lauks, kurā izšķiras cīņas liktenis starp labo un ļauno mūsu pasaulē. Lūgšana rāda ceļu uz labo un kalpo tam, lai uzveiktu ļauno. Tā pasaulei iegūst Dieva žēlastību un žēlsirdību.
Kad mēs kopā ar Jēzu sakām: "Tēvs mūsu," — lūgšana ļauj atgūt godu, ko cilvēkiem ir nopelnījis Dieva Dēls. www.mieramtuvu.lv
Foto: Catholicculture.org |
