c. Dabiskuma un prieka trūkums Ja mūsu rīcību sasaista bailes, tad pazūd dabiskums un prieks, tas radošais dzīves moments, kas piemīt cilvēkam, kura sirds ir brīva no bailēm. „Ja, braucot ar trošu dzelzceļu, mēs baidāmies tikai mazliet, tad brauciens mums liksies aizraujošs; toties, ja baidāmies ļoti stipri, brauciens būs mokošs.” (K.Horney) d. Psihiskas krīzes un slimības Jauniem cilvēkiem visi šie baiļu aizsargmehānismi var būt arī pārejoši, tādā gadījumā tie iekšējo nostāju veidošanos nopietni neietekmēs. Taču, ja šie mehānismi darbojas gadiem ilgi, ja cilvēks to neapzinās un necenšas cīnīties ar iekšējām bailēm, turklāt vēl „slēpj galvu smiltīs” un tēlo, ka ar viņu viss kārtībā, tad gan bailes pāriet dažādos neirožu paveidos. Var izskatīties, ka dzīve rit nosacīti stabili, bet, sastopoties ar dzīves grūtībām, šie cilvēki neiztur nervu sasprindzinājumu un sabrūk. Tā tas notiek, kad cilvēki, kas līdz šim it kā labi tika galā ar visu savā dzīvē, „pēkšņi” saslimst ar depresiju vai nāk kāda cita psihiska krīze. Patiesībā ir citādi – te izpaužas tās dziļās iekšējās bailes, kas līdz šim ir bijušas nogrūstas zemapziņā.
6. No kā mēs baidāmies?
Pirms varam cīnīties ar savām bailēm, mums tās ir ļoti skaidri jāapzinās. Rekolekciju laikā ir ieteicams atgriezties pagātnē un izpētīt savas bailes. Mēs to noteikti ļoti labi atceramies. Lūk, daži jautājumi, uz kuriem varētu atbildēt: No kā esmu baidījies dažādos savas dzīves posmos – bērnībā, pusaudža gados, jaunībā, brieduma gados? Kas tas bija, kas izraisīja bailes? Kādas situācijas, kādi cilvēki, kādi notikumi? Vispirms izvērtēsim ārējos faktorus, kas izraisīja bailes: ģimenes dzīve, attiecības ar vienaudžiem, mācības skolā, studiju laiks, darbs. Kādi cilvēki izraisīja manī vislielākās bailes? Kāpēc? No kā tieši es baidījos? Tālāk izvērtēsim bailes, kas radās „bez ārējiem cēloņiem”: nakts murgi, panikas sajūta, bezpalīdzības sajūta. Bailes var būt par pamatu zināmai baiļu spirālei (bailes no bailēm). Nākamajā etapā uzdosim sev vēl kādus svarīgus jautājumus: Kā es reaģēju uz bailēm? Kā rīkojos briesmu situācijā? Kā bailes ietekmēja manu uzvedību un attiecības ar citiem? No kuriem cilvēkiem es visvairāk baidījos? Vai meklēju palīdzību pie citiem? Pie kā tieši? Ar ko runāju par savām bailēm? Vai tas sniedza man atvieglojumu? Ir ļoti grūti atklāt un apzināties savas bailes, it īpaši tās, kas ir nomaskētas, jo pastāv stipra iekšēja pretestība, par kuru jau iepriekš runājām. Tas nozīmē, ka ir nepieciešama kompetenta palīdzība, lai bailes varētu uzveikt. Verbalizējot, t.i., izsakot vārdos savas bailes sarunā ar otru cilvēku, mums pašiem rodas lielāka skaidrība un mēs daudz labāk varam atšķirt reālos draudus no šķietamajiem, kas radušies mūsu iekšējo baiļu iespaidā. Protams, ka baiļu verbalizācija uzreiz vēl nepanāk to, ka bailes izzūd, un tomēr tas ir liels solis uz priekšu cīņā ar bailēm un zīme, ka mums ir izredzes izkļūt no baiļu verdzības. Un pretēji, bēgot no bailēm, mēs neattālinām no sevis draudus – ne reālus, ne šķietamus – bet gan tos pietuvinām un notiek tas, no kā baidāmies. „Ir apstiprinājies fakts, ka pa lielākai daļai slīkšana notiek tad, kad cilvēks ir nobijies no noslīkšanas iespējas. Kas ļoti baidās no tā, ka var nosarkt, tas jau sarkst. Kas baidās, ka var nosvīst, tam jau aiz bailēm vien pieri pārklāj auksti sviedri. Psihiatrijā labi pazīst šādu baiļu mehānismu, jo te veidojas īsts apburtais loks. Piem., pat neliels veselības sarežģījums, kas pēc savas būtības ir viegli ārstējams, kādam pacientam izraisa bailes, savukārt, bailes padziļina veselības sarežģījumu un šis sarežģījums vēl vairāk pastiprina bailes. Te apburtais loks noslēdzas, vismaz līdz tam brīdim, kad iejaucas ārsts. Visļaunākais šajā procesā ir tas, ka baiļu stāvoklī cilvēks pats sevi ļoti intensīvi novēro. Iedomāsimies, ka cilvēks, kas stostās, ļoti satraukti seko tam, ko pats saka, un tā rezultātā stostās vēl vairāk. Jeb atkal par kādu, kas par katru cenu pūlas aizmigt: sasprindzinājums, kas rodas šo pūļu dēļ, pats par sevi neļauj viņam aizmigt. Pat, ja viņam izdodas aizmigt, var gadīties tā, ka viņš pēkšņi uztrūkstas no miega ar domu, ka pirms aizmigšanas vēl gribējis ko svarīgu izdarīt. Un atceras – ka ir taču gribējis aizmigt!” (V.E.Frankls).
7. Bailes ir atkarīgas no mūsu ticības
Rodas jautājums: ja baiļu faktors mūsos ir tik dziļš un spēcīgs, tad kur varam smelt spēku, lai briesmu situācijā mēs varētu pilnīgi apzinīgi un brīvi lemt, rīkoties un darboties? Mums noteikti neizdosies atrisināt baiļu problēmu, balstoties tikai uz savām cilvēciskām iespējām, kas ir ierobežotas un pa lielākai daļai nedrošas. Iespējams, ka daži paši ir pārliecinājušies, ka baiļu gadījumos reizēm nepietiek ar to, ka „saņemamies” un rīkojamies, bailes var ņemt virsroku. Šo problēmu varam pilnīgi atrisināt tikai tad, ja ar lielu paļāvību uzticam savu dzīvi Tam, kam ir vara mums to dot un ir vara to ņemt (sal. Jņ 10, 18). Te nav runa tikai par psiholoģisku aspektu, bet galvenokārt par garīgu, ņemot vērā to, ka aiz katrām bailēm slēpjas sātana klātbūtne, kas tikai to vien grib, kā atdalīt mūs no Dieva un vienu no otra, lai, ieslēgušies paši sevī, mēs nonāktu līdz izmisumam. Situācijas, kad piedzīvojam apdraudētību un bailes, kalpo par kritēriju mūsu ticības autentiskuma pārbaudei – tieši tad atklājas, kas ir mūsu dzīves patiesais balsts. Bailes atsedz to, kas mūsos ir paviršs un nepilnīgs mūsu uzskatos pašiem par sevi, tās atmasko arī puspatiesības visā, ko mēs sakām Dievam un cilvēkiem. Bailes ir nopietns pārbaudījums cilvēkam – „īsts un riskants” pārbaudījums (K.Rāners). Cilvēks tajā var uzvarēt tikai ar vienu noteikumu, “ja saņem jaunu spēku pieplūdumu pašā cīņas procesā. Ja viņš aprobežotos ar to spēka potenciālu, ar kuru uzsāka šo cīņu, tad garajā distancē noteiktu zaudētu... Viņam nekas neiznāktu, ja paliktu ieslēdzies savā šaurajā kaktiņā – ar saviem sīkajiem prieciņiem, ar ērtu dzīvi, ar savu patmīlību un egoismu. Pārbaudījuma laikā ir noteikti jāaug, jāveidojas, kaujas lauku ir jāpaplašina līdz mūžības horizontam”. (K.Rāners) Lūk, tā esam nonākuši pie galvenās ārstēšanas metodes, kas palīdz tikt galā ar tām „parastajām ikdienas” bailēm, kas atrodamas katra cilvēka dzīvē, un arī tām „lielajām” – visu ārstē Visvarenā Dieva mīlestība, kad mēs tai atveramies: „Kas dzīvo Visaugstā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā... tas nebīsies nakts briesmu, jo nejutīs baiļu.” (Ps 91, 1. 5). Tulkoja māsa Irēna
Žurnāls "Katōļu Dzeive" |
