Dievišķā Vārda cilvēktapšanas noslēpums attiecas ne tikai uz cilvēku kā indivīdu, bet ir uztverams daudz plašāk. Kā pirmgrēks ir ietekmējis visu radību, tā arī Jēzū Kristū dotā atpestīšana attiecas ne tikai uz cilvēka personu, bet uz visu cilvēci, visu pasauli, tostarp arī tautām un valstīm. Viena no Baznīcas pamatīpašībām ir tās katoliskums, kas ļauj īstenot dažādību ticības vienotībā (sk. Katoliskās Baznīcas katehisms nr. 835-856). Nacionālā identitāte ir viena no katolicisma sastāvdaļām, jo ļauj katras tautas kultūras tradīcijām bagātināt cilvēces kopīgo garīgo mantojumu, pateicoties Dievam par radīšanas noslēpumu. "Baznīca, būdama universāla pēc sava aicinājuma un sūtības, sakņojas dažādās kultūras, sociālajās un cilvēciskajās augsnēs, ikvienā pasaules daļā pieņemdama atšķirīgus izpausmes veidus un formas," skaidrots pāvesta Pāvila VI Apustuliskā pamudinājuma "Evangelii nuntiandi" 62. punktā.
Kad mūsu tagadējais pāvests Benedikts XVI 2005. gadā ieradās Pasaules Jauniešu dienās Ķelnē, viņu sagaidīja un pavadīja dažādu tautību jauniešu grupa, tie bija ģērbušies katrs savas tautas nacionālajā tērpā. Tas bija skaists simbols, kas uzsvēra bagātību, kuru mūsu ticības pieredze iegūst no tās labās, cilvēciskās augsnes, kas saskaņā ar dabisko likumu veido mūs par to, kas mēs esam. Dievs mūs neuzrunā kā abstraktas, nenoteiktas cilvēciskās būtnes, bet gan kā personas ar savu identitāti, tostarp arī nacionālo. Mūsu Kungs Jēzus Kristus pats nav bijis "pasaules pilsonis", par kādiem sevi mūsdienās dēvē tik daudzi, kas ignorē savas saknes un klejo pa plašo pasauli. Viņš savā šīszemes dzīves laikā dzīvoja konkrētas tautas vidū, asimilēja šīs tautas kultūru, mīlēja tās tradīcijas. Svētajā Evaņģēlijā mēs varam atrast norādes, kas liecina par to, cik ļoti Jēzus mīlēja savu dzimteni, piemēram, Viņš raudāja par Jeruzalemi, paredzot tās kārtējo izpostīšanu (sk. Lk 19, 41-44), kas arī īstenojās 70. gadā, kad romiešu armija, apspiežot ebreju sacelšanos, gandrīz pilnīgi iznīcināja pilsētu. Arī šai dienai paredzētajā Evaņģēlija lasījumā izskan Jēzus sacītais par Jeruzalemes templi.
Protams, ja runa ir par Jēzu, nacionālā identitāte atbilst reliģiskajai, jo pat psalmi, kurus Jēzus ar saviem mācekļiem mīlēja dziedāt, staigājot pa Palestīnas ceļiem, lai arī piedēvēti ķēniņam Dāvidam, ir līdzīgi ebreju tautasdziesmām.
Mūsu nacionālā identitāte vēl gan nav tik kristīga, kā mēs to varētu vēlēties, — neaizmirsīsim, ka no visām Eiropas tautām mūsu senči tika evaņģelizēti vieni no pēdējiem, jo laikā, kad pirmie misionāri ieradās pie lībiešiem, Parīzē, piemēram, tika pabeigta slavenās Dievmātes katedrāles celtniecība... Tomēr jau mūsu dainās ir redzama spēcīga kristīgo vērtību ietekme, arī mūsu valsts himna pēc savas būtības ir lūgšana. Tās ir zīmes, kas liecina par to, ka kristīgajai ticībai ir bijusi sava nozīme mūsu valsts un tautas vēsturē. Arī šodien mums — kristiešiem, katoļiem — ir pienākums lūgties par savu valsti un tautu, par visiem cilvēkiem, kuri dzīvo mūsu zemē. Mēs varam būt priecīgi un pateicīgi Dievam par to, ka mūsu zeme ir pasargāta no tādām nelaimēm kā agresīvas nacionālā naida izpausmes. Arī pozitīvā ekumeniskā gaisotne, kas valda starp kristīgajām konfesijām mūsu zemē, ir labs piemērs daudzām citām valstīm, šī pozitīvā gaisotne garīgajā jomā noteikti atstāj labu iespaidu uz visu sabiedrību kopumā.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad liela vērtība ir cilvēka prāta asumam un tehnoloģiju iespējām. Arī Latvijas valsts, iestājoties Eiropas Savienībā, ir saņēmusi plašas iespējas attīstīt savu ekonomiku, adaptēt modernās tehnoloģijas, kļūt par konkurētspējīgu zemi. Tajā pašā laikā pārāk bieži tiek aizmirsta sirds gudrība, kas ir bijusi viens no kristīgās kultūras stūrakmeņiem un kas ir veidojusi Eiropu un arī Latviju — tās sastāvdaļu. Mūsu kontinenta dvēsele ir ticība, kurā sakņojas viss labais, ko vien mēs varam atklāt cilvēka dvēselē un tās ārējās izpausmēs. Tāpēc mums, kas esam saņēmuši šo skaisto dāvanu, ir pienākums kopt savu garīgo dzīvi, kā arī pazemīgi liecināt citiem par Dievu, par Jēzu Kristu.
Mēs šodien dzirdējām apustuļa Pāvila skarbos vārdus no Vēstules tesalonīkiešiem: "Kas negrib strādāt, lai neēd!" Šis teikums, kas pirmajā brīdī, šķiet, nemaz neattiecas uz garīgām lietām, atgādina svarīgu patiesību par to, ka mēs visi esam atbildīgi cits par citu, mums visiem ar Dieva palīdzību ir jāstrādā kopējam labumam. Lai šīsdienas Svētā Mise mūs motivē gan vairāk lūgties par savu valsti un tautu, gan arī strādāt Dieva godam, lai darītu mūsu zemi vēl skaistāku un garīgi bagātāku! www.mieramtuvu.lv |
