Tā notika ar Pēteri, kad viņš „gāja pa ūdens virsu, bet, redzēdams stipro vēju, izbijās un sāka grimt... Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?” Jēzus viņam sacīja (Mt 14, 30-31). Fakts, ka mēs grimstam paši savās bailēs, liecina, ka pārāk daudz raugāmies uz to, kas mūs apdraud, un uz to, cik vāji ir mūsu spēki, bet pārāk maz uz Kungu Jēzu, kas mūs aicina pie sevis un pats mūs stiprina ceļā pa sabangotiem viļņiem (Mt 14, 29). Baiļu pieredze ir konkrēts izaicinājums katram no mums, lai izietu ārā no tās šaurības, kurā līdz šim bijām ieslēgušies; lai atrastu tādus pamatus, kas nesabruks arī tad, kad zudīs visas mūsu cilvēciskās iespējas sevi nodrošināt. Tas ir brīdis, kad visu cilvēka dzīvi izgaismo evaņģēliskais reālisms: „Kurš no jums zūdīdamies var pielikt savam mūžam kaut vienu olekti?” (Mt 6, 27) Krīzes situācijas mūsos rada apjukumu, arī izmisumu, taču tajā pat laikā tā ir laba iespēja pieaugt ticībā. Izšķiršanās notiek cilvēka sirdī, un vienmēr ir divas iespējas – ieslēgties sevī un sacelties pret to, ka mums nemitīgi jānomirst sev vai piekrist nomirt sev un atklāt „mūžības plašumus”, „mūžīgās dzīves apsolījumu”. Nenoliedzams ir viens – ja gribam būt brīvi no bailēm (nevaram gan cerēt, ka mūsu dzīvē vispār vairs nebūs baiļu), tad agrāk vai vēlāk mēs nonāksim līdz reālai Dieva klātbūtnei un darbībai mūsu dzīvē, līdz ticībai uz mūžīgo dzīvi. Toties, ja izvairīsimies atklāt savas bailes un izliksimies, ka mums tādu nav, tad neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti mēs tās maskēsim, tā tik un tā būs ieslēgšanās savā šaurajā eksistencē bez paļāvības uz Dieva Apredzību. Tas nozīmē, ka mēs paliksim meklējot drošību tur, kur tās nemaz nav un nevar būt – paši sevī.
8. Jēzus, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk
Jēzus aicināja mācekļus drosmīgi stāties pretī bailēm, arī Viņš piedzīvoja cīņu ar tām, jo bija mums līdzīgs visās lietās, izņemot grēku (sal. Ebr 2, 17). Jēzus lūgšana Getzemanes dārzā ir kā kulminācijas punkts Viņa cīņā ar visu, kam Viņš savā cilvēciskajā dzīvē bija pakļauts. Sv.Lūkass raksta: „Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk. Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē” (Lk 22, 44). Asins lāses atklāj to, ko Jēzus pārdzīvo iekšēji, tās ir nāves bailes pirms briesmīgām ciešanām un krusta nāves. Šī cīņa ar bailēm līdz pat asins sviedriem ir mums tik ļoti „cilvēciski” saprotama un dara Pestītāju mums daudz tuvāku. Jēzus bailes sintezē sevī visu cilvēku bailes. „Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev” (Jes 53, 4) – tā saka pravietis. Bailes ir lielas ciešanas un sāpes, nebūt ne mazākas par fiziskajām ciešanām. Pārfrazējot pravieša Jesajas teikto, mēs varētu to apzīmēt tā: „Viņš nesa visas mūsu bailes.” Jēzus uzvedībā neredzam nevienu no aprakstītajiem aizsargmehānismiem – Viņš neracionalizē savas bailes, neizvairās tās atklāt, neizliekas par supervaroni, kas stāv pāri cilvēciskām bailēm un ciešanām. Mācekļiem tas izskatījās kā „vājums baiļu priekšā un viņi ieļaunojās, lai gan Jēzus jau bija viņus iepriekš brīdinājis: „Jūs visi šinī naktī ieļaunosieties no manis” (Mt 26, 31). Jēzus atsakās dzert rūgtās zāles ar reibinošu iedarbību, Viņš uzņemas ciešanas un bailes absolūti apzinīgi un brīvprātīgi (Mt 27, 34). Viņš labi zina, kas Viņam draud, ir pārliecināts, ka tāda ir Tēva griba un ir iekšēji brīvs ciešanu un krusta nāves priekšā. Jēzus cīņa Olīvdārzā ir labs paraugs mums visiem. Ir svarīgi, lai mēs tāpat kā Jēzus uzņemtos cīņu ar bailēm pilnīgi apzināti. Mēs redzam, ka Jēzus vispirms meklē palīdzību pie citiem – Viņš griežas pie saviem vistuvākajiem mācekļiem – Pētera, Jēkaba un Jāņa. Viņš grib, lai mācekļi ir ar Viņu kopā un atklāti pasaka viņiem to, ko pats jūt. „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei” (Mt 26, 38). Arī mums ir vajadzīga palīdzība, kad piedzīvojam dažādas bailes. Vispirms vajadzīga citu cilvēku palīdzība – garīgais vadītājs, ārsts vai vienkārši kāds, kam varam uzticēt savas bailes. Jau tas fakts vien, ka mums ir kāds, kam varam izstāstīt visu, kas mūs moka, var ļoti palīdzēt. Vajag saņemt visu savu drosmi un atklāti izteikt, ka jūtamies apdraudēti, bezpalīdzīgi, neaizsargāti, apjukuši un izmisuši. Protams, ka būs vajadzīga arī pazemība, citādi nebūsim spējīgi atzīt sev un citiem, ka jūtamies nevarīgi un ļoti ievainojami. Visbiežāk ir tā, ka slimīga godkāre neļauj mums atzīt savas bailes. Un tad tā arī notiek, ka uzliekam pašpārliecinātības masku un visādi izliekamies, ka ar mums viss ir ‘okay’. Jēzus, Dievs – Cilvēks, kas ir pati pilnība, nebaidās atzīties, ka Viņam ir vajadzīga mācekļu palīdzība, bet, to nesaņēmis, Viņš ļoti „cilvēciski” izsaka viņiem pārmetumu: „Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā?” (Mt 26, 40). Lai gan mūsu tuvinieki var daudz ko līdzēt mūsu baiļu situācijās, tomēr diez vai viņiem būs pa spēkam sniegt radikālu palīdzību pašas baiļu problēmas risināšanā, sevišķi tādās sfērās, kas skar cilvēka eksistences pamatjautājumus: dzīvību un nāvi, jo tas pārsniedz cilvēka kompetenci. Jēzus apzinās, ka Viņa sirdij mierinājumu var sniegt tikai Tēvs, Viņš lūdz apustuļus palikt ar Viņu kopā lūgšanā: „Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Tēvs uzklausa sava Dēla lūgšanu: „Eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk. Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē.” (Lk 22, 42-44). Tēvs uzklausa Dēla lūgumu, taču saskaņā ar savu Mūžīgo Pestīšanas plānu. Eņģelis stiprina Jēzu brīdī, kad Viņš cīnās līdz pat asins sviedriem, stiprinājums palīdz Viņam izturēt līdz galam. Dievs neatbrīvo mūs no cīņas ar dzīves grūtībām, ar bailēm, ar izmisumu, vārdu sakot, ar visu to, kas mūs apdraud, bet Viņš stiprina mūs ar savu žēlastību, lai mēs šajā cīņā saglabātu izturību un lai paši uzņemtos atbildību par savu likteni. Tulkoja māsa Irēna
Žurnāls "Katōļu Dzeive" |
