Mums sirds ir vieta - simbols jūtām. Bibliskajā valodā šim vārdam ir daudz dziļāka nozīme: sirdī koncentrējas visa iekšējā dzīve. Sirds izvēlas, izšķiras, bet vispirms sirdī saglabājas viss tas, ko mēs esam pārdzīvojuši. Tās ir atmiņas par notikumiem, arī īpaši sastaptas personas un iespaidi, kādus tās uz mums ir atstājušas. Šādā nozīmē žēlsirdīgs ir tas, kurš savā sirdī piemin personas, kuras savā dzīvē ir sastapis un paliek tām uzticīgs. Atmiņa ir tikums, kura viegli pazūd mūsdienu dzīves apjukumā. Mēs sastopam pārāk daudz personu un tās aizmirstam; šodien kāds mūs aizkustina, bet rītdien jau par viņu aizmirstam. Mūsu žēlsirdība ir kļuvusi pārāk virspusēja, sentimentāla, bez spēcīgām saknēm, bez atmiņas un uzticības! Kā jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs. Psalmos mēs lūdzam, lai Dievs pret mums būtu žēlsirdīgs (Ps 4,2; 6,3), jeb pateicamies Viņam par Viņa lielo žēlsirdību (Ps 107,1). Šajos tekstos žēlsirdībai ir divas sejas. Dievs redz mūsu nabadzību un ir par to aizkustināts. Kā Dieva žēlsirdības akts tiek priekšstatīta ebreju izglābšana no Ēģiptes: „Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem spaidītājiem esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām” (Izc 3,7). Vēlāk Ebreji mainās, vairs neievēro baušļus, kļūst neuzticīgi. Blakus šai neuzticībai un nepastāvībai, Dievs vienmēr paliek viņu pusē, bet jau citādākā veidā. Ir žēlsirdīgs, paliek uzticīgs Abrahamam dotajiem apsolījumiem. Visu laiku cilvēku moka nedrošība par naudu, draugiem, varu un tas vienmēr atrodas glābšanas meklējumos. Taču jebkura šīs zemes aizsardzība ir vāja. Jau paši pagāni sacīja, ka drošību var atrast tikai dievos. Taču dievi izsaka priekšnoteikumus un ir žēlsirdīgi tikai tam, kurš ievēro viņu pavēlēto. Līdzīgi arī Bībeles Dievs pieprasa paklausību, taču visos apstākļos un pie visas mūsu neuzticības, vispirms mums atklājas kā Tēvs un paliek uzticīgs arī pret tiem, kuri grēko. Dievs Tēvs piedod un ir žēlsirdīgs. Ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs. Cilvēks ir ticis radīts pēc Dieva vaiga un līdzības (Rad 1,26- 27), tādēļ šai līdzībai kaut kādā veidā ir jātop arī redzamai. Kad cilvēkā top atpazīts Dievs? Sv. Gregors no Nazianzas atbild, ka Viņš tiek atpazīts žēlsirdības darbos. Debesīs katrs tiks novērtēts pēc tā mēra, kuru viņš būs piemērojis savam tuvākajam. Kāds sludinātājs kā piemēru izmantoja pasaku. Reiz dzīvoja kāda dievbijīga ķēniņiene. Viņa ielūdza uz mielastu visus nabagus, kas dzīvoja pie pils mūriem. Taču, kāds bija izbrīns šiem ļaudīm, kad viņi šķīvjos ieraudzīja pārsteidzošas lietas: maizes garozas, sīknaudas gabaliņus un plācenīšus. Kas tas bija? Tās bija mazas lietas, kuras viņi paši bija devuši kādam nabagam, kurš bija ieradies viņu ciemā. Šis nabags nebija nekas cits kā pati ķēniņiene, kura pārģērbusies bija ieradusies viņu ciemā un kura tagad izdarīja tā, ka katrs savā šķīvī atrada to, ko kādreiz viņai bija devis. Tā ir tikai pasaka, bet tā ļoti labi var tikt attiecināta uz mūžīgo dzīvi. Būtībā tā labi izskaidro Dieva stāvokli attiecībā pret mums un mūsu stāvokli attiecībā pret Viņu. Katedrāle.lv | 
