Es jau sen esmu bijis liels Mārtina Skorsēzes filmu cienītājs. „Taksists”, „Labie puiši”, „Satrakotais vērsis”, „Aviators”, „Ņujorkas bandas”, „Pēdējais valsis”, „Kazino” u.c. noteikti ir starp pēdējo četrdesmit gadu noteicošajām filmām. Un Skorsēzes 2007.gada krimināldrāma „Atkritēji” (Departed) bija iemesls manam pašam pirmajam YouTube komentāram. Turklāt šis noteikti ir tas gadījums, kad režisora katolicisms, lai cik arī mīkstināts un pretrunīgs, caurstrāvo vairumu viņa darbu. Viņa visjaunākais veikums, sen un nepacietīgi gaidītā „Klusēšana”, kas veidots pēc Šūsaku Endo (Shusaku Endo) tāda paša nosaukuma romāna, ir uzslavas cienīgs papildinājums Skorsēzes daiļradei. Līdzīgi kā daudzas citas viņa filmas, arī šī izceļas ar lielisku kinematogrāfiju, izciliem galveno un otrā plāna lomu aktierdarbiem, aizraujošu sižetu un pietiekamu tematisko sarežģītību, liekot par filmu domāt vēl ilgi. Darbība notiek septiņpadsmitā gadsimta vidū Japānā, kur notiek nežēlīgas katoļticīgo vajāšanas. Uz šo bīstamo zemi dodas divi jauni jezuītu priesteri (attēlo Adams Draivers un Endrū Gārfīlds), sv. Fransciska Ksavera garīgie sekotāji, kuri tur sūtīti atrast priesteri Fereiru (Laiems Nīsons), viņu garīgo padomdevēju un semināra profesoru, kurš, kā baumo, pēc spīdzināšanām ir atsacījies no ticības un pārgājis otrā pusē. Tūlīt pēc izkāpšanas krastā viņi sastop mazu japāņu kristiešu pulciņu, kuri ir saglabājuši un uzturējuši savu ticību pagrīdē gadiem ilgi. Neparedzēto briesmu dēļ jaunie priesteri ir spiesti dienas laikā slēpties, taču viņi var iesaistīties slepenā kalpošanā naktīs: kristīšana, katehizācija, grēksūdžu uzklausīšana, Svētās Mises celebrēšana. Pēc samērā neilga laika autoritātes tomēr uzzina par viņu ierašanos, aizdomās turētie kristieši tiek sadzīti kopā vienuviet un spīdzināti, tā cerot izvilināt priesterus atklātībā. Atmiņā vispaliekošākā filmas aina, vismaz priekš manis, bija četru drošsirdīgo ticīgo krustāsišana jūras krastā. Viņus, piesietus pie krastā uzstādītajiem krustiem, vairākas dienas pēc kārtas sit paisuma viļņi līdz viņi noslīkst. Pēc tam viņu līķi tiek uzlikti uz salmu sārtiem, un tie tiek sadedzināti līdz pelniem, visas pasaules priekšā parādoties kā Kungam upurētiem holokaustiem. Tai pat laikā priesteri tiek sagūstīti un pakļauti unikālai un šausmīgai psiholoģiskai spīdzināšanai. Filma koncentrē uzmanību uz pr. Rodrigesa cīņu. Kad viņa acu priekšā tiek nomocīti Japānas kristieši, vīrieši un sievietes, kas bija riskējuši ar savām dzīvībām, lai pasargātu viņu, pr. Rodrigesam tika piedāvāts atsacīties no savas ticības un tādejādi darīt galu viņu spīdzināšanām. Ja tikai viņš samīdītu kājām kristietību simbolizējošu attēlu, pat kā vienkāršu ārējo zīmi, tukšu formalitāti, viņš atbrīvotu savus biedrus no soda. Būdams labs karavīrs, viņš atsakās. Pat tad, kad japāņu kristietim nocērt galvu, viņš nepadodas. Beigās, un tā ir vispostošākā aina filmā, viņš tiek aizvests pie pr. Fereiras, pie viņa audzinātāja, kuru viņš meklēja kopš ierašanās Japānā. Visas baumas, izrādās, ir patiesība: šis bijušais kristīgās dzīves skolotājs, jezuītu varonis, ir atteicies no ticības, apņēmis japāņu sievu, un dzīvo kā sava veida filozofs valsts aizsardzībā. Liekot lietā dažādus argumentus, godu zaudējušais priesteris cenšas pārliecināt savu bijušo studentu padoties un atteikties no mērķa evaņģelizēt Japānu, ko viņš raksturo kā ‚purvu’, kur kristietības sēkla nevar iesakņoties. Nākošajā dienā, šausmīgi mocīto kristiešu priekšā, viņam, pakārtam ar kājām gaisā bedrē, kas pildīta ar ekskrementiem, tiek dota vēl viena iespēja - jāuzkāpj virsū Kristus sejas attēlam. Savu mocību kulminācijas punktā, no visiem sirds dziļumiem turoties tām pretī, Rodrigess dzird to, ko viņš uzskata par paša Jēzus balsi, - tā beidzot salauž dievišķo klusumu, sākot kāpt virsū Viņa attēlam. Kad viņš to izdara, tālumā iedziedas gailis. Pēc savas apostāzes viņš seko Fereiras pēdās un top par valsts aizbilstamo, labi barotu, labi nodrošinātu priekš filozofa, regulāri aicinātu mīdīt kājām kristiešu attēlus un formāli atteikties no kristīgās ticības. Viņš pieņem japāņu vārdu un apņem japāņu sievu, un tā dzīvo Japānā daudzus gadus līdz pat nāvei 64 gadu vecumā un budistu ceremonijā veiktai apbērēšanai. Ko mēs varam secināt par pasauli no šī dīvainā un satraucošā stāsta? Kā ikviena izcila filma vai romāns, „Klusēšana“ acīmredzami nepadodas viennozīmīgai vai vienpusīgai interpretācijai. Patiesībā, gandrīz visi komentāri, ko esmu lasījis, īpaši reliģisku cilvēku rakstītie, uzsver, cik „Klusēšana“ brīnišķīgi izceļ komplekso, daudzslāņaino, nenoteikto ticības dabu. Pilnīgi atzīstot šī apgalvojuma dziļi psiholoģisko un garīgo patiesību, tomēr interesanti, vai es nevarētu tam pievienot nedaudz citādu viedokli? Es vēlētos likt priekšā kādu salīdzinājumu, pilnībā pamatotu ar instinktiem, kas piemituši kādreizējam kareivim vārdā Ignācijs no Lojolas, kurš dibinājis jezuītu ordeni, kuram, savukārt, piederēja visi „Klusēšanas“ misionāri. Pieņemsim, ka maza amerikāņu armijas augsti kvalificētu īpašo operāciju kaujinieku grupa ir slepus iesūtīta ienaidnieka pusē bīstamas misijas veikšanai. Tālāk pieņemsim, ka viņi saņēmuši palīdzību un atbalstu no lojāliem tās zemes civiliedzīvotājiem, kuri vēlāk tiek sagūstīti un pierāda, ka ir gatavi labāk mirt, nekā nodot šo misiju. Beigās, iedomāsimies, ka pati operatīvā grupa, iespējams, tikusi aizturēta un pēc spīdzināšanām atkāpusies no savas lojalitātes ASV, pievienojusies saviem pretiniekiem un dzīvo komfortablu dzīvi savu bijušo ienaidnieku aizsardzībā. Vai kāds būtu gatavs svinēt šī patriotisma slāņaino sarežģītību un bagāto neskaidrību? Vai drīzāk mēs viņus neuzskatītu vienkārši par gļēvuļiem un nodevējiem? Mani satrauc tas, ka viss akcents uz komplicētību, daudznozīmību un nenoteiktību kalpo mūsdienu elitei, kas daudz neatšķiras no filmā atainotās Japāņu kultūras elites. Domāju, ka sekulārā iekārta vienmēr dod priekšroku kristiešiem, kuri ir šaubīgi, svārstīgi, nepārliecināti, sašķelti un kuri ir gatavi pilnībā privatizēt savu reliģiju. Un labprāt ir ar mieru izraidīt no tās dedzīgus reliģiozos ļaudis, pasludinot tos kā bīstamus, varmācīgus, un, būsim atklāti, ne tik gudrus. Atgriezieties pie Fereiras teiktā Rodrigesam par Japānas laju it kā vienkāršoto kristietību, ja apšaubāt mani par to. Nez, vai Šusado Endo (un, iespējams, Skorsēze) patiesībā ir aicinājis mūs novērsties no priesteriem, bet pievērst skatienu drošsirdīgo, dievbijīgo, Dievam veltījušos, daudzcietušo laju brīnišķīgajam pulkam, kuri saglabāja dzīvu kristīgo ticību visnelabvēlīgākajos apstākļos, kādi vien iedomājami, un kuri izšķirošajā brīdī liecināja par Kristu ar savām dzīvībām. Tai laikā, kad speciāli apmācītie Fereira un Rodrigess kļuva par tirāniskās valdības algotiem pakalpiņiem, šī vienkāršā tauta palika kā ērkšķis tirānijas miesā. Es zinu, zinu, Skorsēze parāda Rodrigesa līķi zārkā ar rokās cieši satvertu mazu krucifiksu, kas, pieļauju, pierāda, ka priesteris kaut kādā ziņā palika kristietis. Bet vēlreiz – tā ir tikai kristietība, kāda patīk valdošai kultūrai: pilnībā privatizēta, slēpta, nekaitīga. Labi, varbūt pussmaidiņš Rodrigesam, bet trīs plati smaidi jūras malā krustāsistajiem mocekļiem. Wordonfire.org
Tulk.: D.B. *Bīskaps Roberts Barons (Robert Barron) ir viens no atzītākiem mūsdienu kultūras tēmu komentētājiem Romas katoliskā Baznīcā. R. Barons ir vairāku grāmatu un eseju autors, teologs, orators un kalpošanas kustības, kas izmanto plašsaziņas līdzekļus "Word on Fire" dibinātājs. Kopš 2015.g. 8.augusta R.Barons ir palīgbīskaps Losandželosas arhidiecēzē. |
