1. Es dzīvoju debesīm, jo tikai tāpēc esmu radīts, lai kādreiz es nokļūtu debesīs. Debesis ir mana īstā tēvija, mans mantojums, Tēva mājas. Debesīs mani gaida labais Tēvs, tur mani gaida mīlošā Māte, tur ir mani brāļi un māsas. Cik ļoti par dzimteni domā, pēc tās ilgojas trimdinieks, ceļotājs. Domas par debesīm cilvēku dara stipru, palīdz viņam panest visas grūtības. Lai dzīvotu tikumīgu dzīvi, ir vajadzīgs izturīgs spēks, bet katrs cilvēks pats no sevis ir tik vājš. Cilvēkam ir jāatvaira daudz un dažādi kārdinājumi un vilinājumi, lai ilgstoši izturētu uz tikumības ceļa. Stipra ticība tam, ka ir debesis, palīdz panest visu. Skaists piemērs tam, cik stipru cilvēku padara ticība debesīm ir Makabeju māte: „Es tevi lūdzu, dēls, paskaties uz debesīm.” Sv. Aloizs: „Kā man derdzas zeme, kad uzlūkoju debesis.” Domas par debesīm sniedz lielu iepriecinājumu. Man ir gan jāpacieš, bet es zinu, ka tā tas nebūs vienmēr. Nāks laiks, kad labais Tēvs noslaucīs no savu uzticīgo bērnu acīm katru asaru. Mums ir jāilgojas pēc debesīm, jo šinī dzīvē rožu maz, bet ērkšķu daudz. Ir labi zināt, ka man pienāks laiks, kad tas viss beigsies, un laimīgi beigsies. Sv. Pāvils gribēja būt atbrīvots no miesas, lai būtu ar Kristu. Sv. Antiohijas Ignats kāroja, lai viņu saplosītu plēsīgu zvēru zobi, lai nokļūtu debesīs ar Kristu. Debesis man nopirka Kristus ar savām svētajām asinīm. Viņam sev nebija tās jāpērk. Viņš domāja par mani tad, kad Viņu piesēja pie staba un sita ar pātagām un rīkstēm. Viņš domāja par mani tad, kad Viņam galvā spieda ērkšķu kroni. Viņš domāja par mani tad, kad Viņš nesa krustu uz Golgātas kalnu un kad Viņš pie tā nomira. Viņš mira tikai tāpēc, ka Viņam bija manas nabaga dvēseles žēl. Viņš negribēja, lai es būtu mūžībā nelaimīgs, bet gan, lai es būtu patiesi laimīgs visu garo mūžību. Jēzus šo patiesību ir mācījis savos skaistajos sprediķos. Vai man nav jāpateicas Viņam par viņa iespaidīgajām līdzībām? Bagātais vīrs savas vieglās un izlaidīgās dzīves dēļ tiek apglabāts ellē. Cietsirdīgais kalps, kas neapžēlojās par savu biedru, tika iemests cietumā, no kura nav iespējams tikt ārā. Viesis, kas bez attiecīgā kāzu uzvalka ienācis viesībās, tiek izmests ārā, galējās tumsībās. Ar visu to Jēzus gribēja pateikt, ka tā tas var notikt ar cilvēka dvēseli, ja tā šķirta no šīs dzīves nežēlastībā. Lai tas nenotiktu, tad Jēzus ir cietis par mums. Viņš ir arī augšāmcēlies, lai pierādītu, ka Viņš patiesi ir Dievs un ka Viņa vārdi ir patiesi. Ceļš man ir parādīts: „Ja tu gribi ieiet dzīvošanā, tad pildi baušļus.” Šos baušļus pildīt ne vienmēr ir patīkami. Cilvēkiem ticības dēļ no daudz kā ir jāatsakās. Lai to spētu, tad vajadzīga stipra ticība mūžībai un debesīm. 2. Debesis ir skaistas Par debess laimes skaistumu mums nav nekādu priekšstatu: „Ko acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, ne cilvēka sirdī nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1 Kor 2,9). Debesu laime sniedzas pāri mūsu iedomai, mūsu uztveres spējai, mūsu iecerēm un visām mūsu laimīgas dzīves ilgām. Kaut arī tas būtu visvairāk apdāvinātais rakstnieks vai dzejnieks, un viņš mēģinātu visskaistākajiem vārdiem attēlot debesu laimi, tomēr debesis ir vēl daudz skaistākas. Viss tas, ko vien mūsu prāts un fantāzija varētu par debesīm izdomāt, viss tas vēl ne tuvumā nevar līdzināties tam, kas cilvēku gaida debesīs. Pasaulē ir daudz skaistas vietas. Visi tie, kas ir ceļojuši augstos kalnu apgabalos, tie nevar beigt jūsmot par skaistajiem skatiem, kas tur atklājas. Skaisti esot Urāli un Karpatu kalni. Aizgrābjošs esot skats no Melnās jūras uz augstajās klintīs būvētajām pilīm un greznajiem dārziem, bet viss tas ne tuvu nevar līdzināties tam skaistumam, kas cilvēkiem atklāsies mūžības mājokļos. Arī mūsu zemē ir daudz skaistas vietas. Skaista ir Vidzeme, skatoties no Gaiziņa kalna, skaista ir Latgale, sevišķi ap Krāslavu, Aglonu, Bukmuižu, skaista ir Kurzeme ap Kandavu un Sabili un Zemgale Saukas kalnu augstienē. Bet viss tas nav nekas salīdzinot ar debess skaistumu, jo mūsu zeme, lai gan dažreiz ir ļoti skaista, tomēr ir tikai trimda. Tēvijas skaistums ir pavisam cits, nekā trimdas skaistums. Debesis padarīs skaistas debesu sabiedrība. Cik ātri aiztek laiks patīkamā sabiedrībā! Mēs pat nejūtam, kā paiet minūtes un stundas, sevišķi ja tiekamies ar mums tuviem, kas ilgāku laiku nebija redzēti. Debesīs atkal cilvēki tiksies ar saviem dārgajiem piederīgajiem. Tur mūs sastaps tēvs, māte, tik daudzi radi, paziņas. Tur mūs sastaps svētie. Tie arī mūs apsveiks kā savējos. Vislielākā laime tomēr būs redzēt Dievu vaigu vaigā. Kas tā būs par laimi, tas nav vārdos izsakāms. Dievs ir neierobežotais labums un skaistums. Dievā mēs saskatīsim visu radīto skaistumu: visus kalnu augstumus un aizu dziļumus, milzīgos ūdenskritumus un pļavu līdzenumus, skaistos lotosa ziedus un alpu vijolītes, baltās lilijas un krāšņākās rozes. Dievā mēs saskatīsim visu to, ko skaistu veikušas cilvēku rokas un izgudrojis cilvēka prāts. Lai Dievs sargā ikvienu, lai to nepazaudētu uz mūžiem. Šis zaudējums un tā apziņa, ka pats cilvēks pie šī zaudējuma vainīgs, sagādās pazudinātajam neizsakāmas sāpes. Šīs sāpes būs sevišķi lielas tāpēc, ka tās būs bezcerīgas sāpes. Ja ellē nebūtu citas ciešanas, kā tikai šīs izmisīgās sāpes par pazaudēto laimi, jau arī tad pazudušo ciešanas būtu neiedomājamas. Šīm ciešanām klāt nāks vēl ciešanas, kuras sagādās neciešamā sabiedrība. Pats žēlsirdīgais Pestītājs runā par tārpu, kas mūžam grauzīs un nekad nemirs, par mūžīgo uguni un citām ciešanām. Mēs visi esam dzirdējuši pārmetumu, ka viss, ko Baznīca māca par mūžīgo dzīvi esot tikai cilvēku izgudrojumi, tos esot izgudrojuši priesteri, lai ticīgos iebaidītu un padarītu paklausīgus, bet patiesība ir pavisam citāda. Šīs patiesības ir mācījis pats Dieva Dēls Jēzus Kristus. Tās attiecas uz katru priesteri. Ticība šīm patiesībām ir izaudzinājusi veselas ticīgo paaudzes, arī priesterus. Stipra ticība šīm patiesībām liek pavisam citādi iekārtot cilvēkam savu dzīvi. Ja cilvēka griba kļūst vāja un viņš sāk iemīlēt ļaunumu un grēku, tad viņš sāk apšaubīt arī mūžīgās patiesības. 3. Debesis ir tuvu Mums visiem jāpilda savi pienākumi attiecībā pret citiem cilvēkiem, savu ģimeni, pret Dievu un Baznīcu. Pienākumi ne vienmēr ir patīkami. Dažreiz ir vajadzīga liela pašaizliedzība. Atsacīties no patīkamā mēs spēsim tikai tad, kad mums būs stipra un dzīva ticība. Es ticu, ka ir debesis, kur vieta paredzēta arī man. Es ticu, ka ir elle, no kuras nekad nevar pietiekami uzmanīgi sargāties. Es ticu, ka ir šķīstītava. To izgudrojusi Dieva žēlsirdība. T. Pētera Upenieka MIC biogrāfija. No priestera P.Upenieka MIC sprediķu krājumiem | 
