Tāpēc vēl pirms Ciešanām viņš uz sevi jau uzņemas daļu no tā: tā vietā, lai pats kaut ko uzsāktu un darbotos, viņš gaida un ir gatavībā; tā vietā, lai visu pārraudzītu, viņš paliek nedrošībā un nenoteiktībā. Kad viņš saviem mācekļiem pasludina Ciešanas, viņš to dara ar cerību, ka viņš mācekļus iegūs kā sabiedrotos. Viņš cer, ka viņi stāvēs un gaidīs kopā un ka beigās to iznesīs kopā. Gandrīz tā, it kā viņš kā cilvēks atkal un atkal aizmirstu, ka arī viņi ir kritušās pasaules daļa, un ka tādēļ arī viņi ir ceļā, lai bēgtu, izvairītos un pasargātu sevi no Ciešanām. Un it kā nenojauzdams, ka viņa vārdi, kuri nāk no viņa sarunas ar Tēvu, un tamdēļ ir dievišķi vārdi, sasniegs mācekļus tikai pēc daudzo un dažādo pretestību pārvarēšanas. Tā viņš dažnedažādi, no visām pusēm piedzīvo kritušās pasaules trūkumus un nepilnības vēl ilgi, pirms Ciešanas patiešām sākušās. Taču tieši mācekļi, ar kuriem viņš dalījās savā starojošajā ticībā, būs starp visiem pārējiem paši pirmie, kuri Ciešanas nevarēs aptvert, saprast. Šo sapratnes trūkumu noteikti nevar kā pirmo pieskaitīt pie faktiskajiem, reālajiem, īstajiem grēkiem, bet gan vispirmām kārtām tur, kur ticībai būtu jābūt dzīvai. Mācekļu attieksme viņam parāda ne jau to, ko ticības svētums viņos ir sasniedzis, bet kaut kādā mērā atkal jau sava veida stūrgalvību, ko viņiem nodarījis iedzimtais grēks: ka ir kurli un nedzirdīgi. Tas, ka viņš ar savu stipro koncentrēšanos uz ciešanām tik mazā mērā var ar kādu dalīties, padara viņa paša ciešanas dziļākas, uzņēmīgākas un spēcīgākas. Tas viss nebūt nenotiek tikai divos līmeņos: Dievs cilvēka veidā šeit, un kritusī pasaule tur; bet gan trijos: Dievs no vienas puses, kritusī pasaule no otras un pa vidu Kungs ar visu savu svētuma plānu, kurā ietverti svētie, ar kuriem kopā viņš grib dzīvot svētuma dzīvi. Tāpēc viss kļūst vēl sarežģītāks. Tā, piemēram, Pēteris, kurš ir topošais svētais un kurš pie Kunga rokas izaug un kļūst par patiesu apliecinātāju un Baznīcas pīlāru – viņš vienlaicīgi būs arī noliedzējs. Šajā vīrā Kungam jāatpazīst to, kas ir viņa paša esības, pat to patiesi ilgtspējīgo, darbīgo principu, kam būs jābūt viņā pašā nākotnē. Varbūt tas ir visefektīvākais, kas ir Dieva rīcībā: tas, kas grēciniekus padara par svētajiem. Bet ar kādām pūlēm šis pamatprincips nāk gaismā! Kaut kas no tā ir redzams Pēterī vēl pirms Kunga Ciešanām, taču izkropļoti, kā greizajā spogulī skatoties. Mācekļi vēl nav svētie, taču viņi nav vairs arī nesvēti. Neskatoties ne uz ko, savā nepilnīgajā stāvoklī viņi ir vislabākais variants, ko Kungs varējis pasaulē pirms savām Ciešanām panākt. Un kas ir īsts un patiess attiecībā uz Pēteri un apustuļiem, tas tādejādi ir īsts un patiess arī attiecībā uz nākamajiem svētajiem. Fragments no Adriennes fon Špeiras (Adrienne von Speyr) grāmatas “Passion von innen". Adrienne fon Špeira (1902-1967) bija šveiciete, lajs, mistiķe, sieva, ārste un vairāk kā 60 grāmatu par garīgumu un teoloģiju autore. Viņa konvertējās katoļticībā Visu svēto svētkos 1940. gada 1. novembrī, pateicoties lielā teologa Hansa Ursa fon Baltazara garīgai vadībai. Katedrāle.lv
Tulk.: D.Bergmane |
