Tāpēc ne velti Apustulis [apustulis Pāvils] šo mīlestības darbu sauc par žēlastības bagātību [žēlastības pārpilnību, pārmērīgu mīlestību] (Nimiam caritatem) (sal. Ef 2, 4); pārpilnam mīlestības; jā, patiešām, jo cilvēks nekad nebūtu varējis cerēt saņemt dzīvi tik mīlestības pilnā veidā, ja Dievs nebūtu atradis šo līdzekli, kā viņu izpirkt "panākdams mūžīgo pestīšanu (Aeterna redemptione inventa (Ebr 9, 12)”. Tāpēc visi cilvēki bija miruši, un viņiem nebija nekādu pretlīdzekļu. Taču Dieva Dēls no savas žēlsirdības dziļumiem ir nonācis no Debesīm, Auseklis [Rīta zvaigzne] no augstumiem, un devis mums jaunu dzīvi. Tāpēc Apustulis ar pilnām tiesībām Jēzu Kristu sauc par mūsu dzīvi: “Kad parādīsies Kristus, jūsu dzīvība (Cum Christus apparuerit, vita vestra).” (Kol 3, 4) Lūk, mūsu Pestītājs, ieģērbts miesā un kļuvis par bērnu, saka mums: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā (Ego veni ut vitam habeant, et abudantius habeant).” (Jņ 10, 10) Šim nolūkam bija jāpieņem nāve, lai Viņš varētu dot mums dzīvi. Tāpēc ir tikai pareizi, ka mums jādzīvo Dievam, kurš ir nonācis no augstumiem nomirt par mums: par visiem mira Kristus, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev, bet Tam, kas par viņiem miris. (2 Kor 5, 15) Skaidrs, ka Jēzum Kristum būtu jābūt vienīgajam mūsu sirds valdniekam, jo Viņš ir izlējis savas asinis un upurējis savu dzīvību, lai iekarotu tās sev: jo tāpēc Kristus nomira un augšāmcēlās, lai valdītu pār mirušajiem un dzīvajiem. (Rom 14, 9) Ak, mans Dievs, kurš gan būtu tik nepateicīgs nelaimīgais, ka ticētu tādai ticības patiesībai, kas saka, ka Dievs ir miris, lai nodrošinātu savu dzīvību, un nu atteiktos mīlēt Viņu, un, atsakoties no Viņa draudzības, brīvprātīgi izvēlētos kļūt par elles vergu? Veltīšanās un lūgšana Mans Jēzu! Tev nevajadzēja pieņemt un pārciest nāvi manis dēļ, jo man vajadzēja palikt mirušam savos grēkos, bez cerības uz glābšanu un bez vienmēr mīlošā Tava spēka. Tomēr arī pēc tam, kad Tu ar savu nāvi biji ieguvis man dzīvi, es labprātīgi atkal un atkal to zaudēju, atgriezdamies pie grēka. Tu esi devies nāvē, lai iegūtu sev manu sirdi, bet es, saceļoties pret Tevi, esmu to atdevis verdzībā velnam. Es zaudēju visu cieņu pret Tevi, un es sacīju, ka nevēlos Tevi vairs par savu kungu. Tā visa ir patiesība; bet patiesi ir arī tas, ka Tu nealksti pēc grēcinieka nāves, bet gan pēc tā, ka viņš varētu atgriezties un dzīvot; un tādēļ Tu nomiri - lai dotu mums dzīvi. Es nožēloju, ka esmu aizvainojis Tevi, mans dārgais Pestītāj; un vai Tu man piedod savu ciešanu nopelnu dēļ? Dāvā man savu žēlastību; dod man to dzīvi, ko Tu esi izpircis man ar savu nāvi, un no šī brīža turpmāk pilnībā valdi pār manu sirdi. Neļauj nekad velnam atkal iegūt to; viņš nav mans Dievs, viņš nemīl mani un nekad nav cietis manis dēļ. Pagājušajos laikos viņš nav bijis [manas sirds] īstais valdnieks, bet gan manas dvēseles nolaupītājs; Vienīgi Tu, mans Jēzu, esi mans patiesais Kungs, kurš radījis mani un atpestījis ar savām asinīm; Vienīgi Tu esi mīlējis mani un, ak, cik stipri! Tāpēc ir tikai taisnīgi un pareizi, ka man visam jāpieder Tev tajā dzīves laikā, kas man vēl atlikusi. Saki man, ko Tu gribi, lai es daru, jo es to visu izdarīšu. Sodi mani, kā gribi; es pieņemšu visu, ko Tu man sūtīsi; tikai aiztaupi man sodu dzīvot bez Tavas mīlestības; liec man mīlēt Tevi un tad rīkojies ar mani, kā Tu vēlies. Vissvētākā Jaunava Marija, mans patvērums un mierinājums, aizbilsti par mani savam Dēlam: Viņa nāve un tava aizlūgšana ir visa mana cerība. "The Aesthetical Works of St. Alphonsus De Liguori.
Volume IV – The Incarnation, Birth and Infancy of Jesus Christ" |
