Mūsu Dievs ir Patiess Dievs, Viņu nav iespējams apmānīt ar dedzīgām lūgšanām, nedz ar dievbijīgu liturģijas gaisotni. Jēga mūsu līdzdalībai liturģijā un lūgšanā ir tikai tad, ja cilvēks tajā iesaistās nedalīti. Nav iespējama pilnīga atdošanās Dievam, ja cilvēks neievēro Viņa baušļus un ir nejūtīgs pret tuvāko vajadzībām. Lai mūsu lūgšanas un upuri tiktu pieņemti, mums jāizpilda šāds nosacījums: „Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet savus ļaunos darbus manu acu priekšā! Mitējieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajam, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāreņiem, aizstāviet atraitnes” (Is 1,16-17). Lūgšanu ļaunums, arī psiholoģiski dedzīgo lūgšanu, kas plūst no neatgriezušās sirds, nav tikai liekulība. Cilvēks, kas tā lūdzas, patieso Dievu uzskata par vienu no elkiem, savukārt elku kults ir balstīts darījumā. Elks tiek godināts, vēloties pretī saņemt noteiktus labumus. Turpretī patiesais Dievs nav elks, kas pārstātu pastāvēt, ja tam netiktu veltīts kults. Patiesais Dievs mīl cilvēku, un Viņam rūp mūsu labums, tāpēc Dievs sev vēlas tādu kultu, caur kuru Viņš varētu mums dot spēku laba darīšanai. Dievs mūs mīl, tāpēc dusmojas, ja lūdzamies, nevēloties atvērties uz šo Viņa spēku. Tāda lūgšana ir nelietīga Dieva vārda valkāšana.
Dievs ir bezgalīgi pārāks par jebkuru cilvēka priekšstatu par Viņu
Vienīgā jēgpilnā nostāja pret Dievu ir nesatricināma ticība tam, ka Viņš ir Absolūtais Labums, – paļāvības nostāja, ka Viņš ir klātesošs katrā labā un ļaunā notikumā, lai mūs tuvinātu sev, un tas taču cilvēkam ir pats svarīgākais. Dieva kritizēšana vai Viņa pienākumu noteikšana ir bezkaunīga Viņa vārda valkāšana. Tā ir nostāja, kas pieprasa, lai Dievs mums pierāda, ka Viņš ir visvarens un mūs mīl, ļoti konkrēti Viņam norādot, kas Viņam būtu jāizdara, lai mūs pārliecinātu un izpelnītos mūsu uzticību. Viņš nebūtu Dievs, ja šādai nostājai pret Viņu būtu kāda jēga, ja ar tādu nostāju Viņš būtu ietekmējams. Dieva izaicināšana Svētajos Rakstos tiek saukta par Viņa kārdināšanu. Ir labi lūgt no Dieva laicīgus labumus, piemēram, veselību, veiksmi kādā darījumā un pat par eksāmena nokārtošanu, jo Dievs ir ne tikai mūsu dvēseles, bet arī visas mūsu personas Tēvs kopumā. Bet Viņš nav elks, kam būtu vajadzīgas mūsu lūgšanas un pret kuru mēs varētu celt pretenzijas, ja netiekam uzklausīti pēc mūsu prāta. Patiesajam Dievam ir jāuzticas neatkarīgi no tā, kā kārtosies lietas, par kurām lūdzamies. Viņš labāk par mums zina, kas mums ir vajadzīgs. Viņš patiešām ir mūsu paļāvības cienīgs. Te par labu piemēru var kalpot aizkustinošais apraksts no Judītes grāmatas, kur šīs grāmatas varone aicina attapties un atgriezties aplenktās Betulijas pilsētas priekšniekus, kas publiski Dievam bija uzstādījuši ultimātu: ja piecu dienu laikā netiks sniegta palīdzība, tad viņi pilsētu atdos asīriešu rokās. Judīte protestē: „Netaisna ir jūsu runa, kuru šodien jūs teicāt tautas priekšā. Jūs zvērējāt starp Dievu un sevi un solījāt izdot pilsētu mūsu ienaidniekiem, ja Dievs šajās dienās jums nepalīdzēs. Kas jūs tādi esat, ka šodien kārdināt Dievu un nostādāt sevi pāri Dievam cilvēku dēlu vidū? (..) Un ja nu Viņš negribēs tieši piecās dienās jūs izglābt? Viņam ir vara, cik dienās Viņš grib, vai nu aizsargāt no mūsu ienaidniekiem, vai pazudināt. Nepieprasiet Dievam par Viņa nolūkiem galvojumu, jo Dievam nevar piedraudēt kā cilvēkam, nedz arī pieprasīt kā no cilvēka dēla. Tādēļ sauksim Viņu sev palīgā un gaidīsim no Viņa izglābšanos, un, ja Viņam labpatiks, Viņš mūsu balsī ieklausīsies.” (Judt 8,11-12,15-17). Judīte neliekuļoja, ka ir patiesa Dieva kalpone, viņas lielā paļāvība uz Dievu nebija tukši vārdi. To pierāda viņas turpmākā rīcība – gan dedzīgā lūgšana, gan bezbailīgā uzdrīkstēšanās, kas pārsniedz cilvēciskos spēkus. Par tādu paļāvību pārbaudījumu brīžos ir jālūdzas jau tagad, iekams tie mūs nav skāruši. „Dievs ļauj sevi atrast tiem, kas Viņu nekārdina.” (Gudr 1,2) Turklāt Dieva kārdināšana var izpausties kā Evaņģēlija un Dieva baušļu tiesāšana. „Ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma pildītājs, bet tiesātājs,” saka apustulis Jēkabs (4,11). Ja tu izpildi tikai tos baušļus, kurus uzskati par sev derīgiem, tad patiesībā tu neievēro nevienu no tiem, bet gan seko tikai savam cilvēciskajam saprātam, kas pat necenšas uzticēties Dievam un pats pretendē uz absolūto nemaldību. Evaņģēlisti vairākkārt atgādina, ka cilvēki kārdināja Jēzu (sal. Mt 19,3; 22,18.35-36).
Dieva izmantošana laicīgiem mērķiem
Nelietīga Dieva piesaukšana ir arī tad, ja mēģinām Viņa vārdu izmantot kādiem nekrietniem laicīgiem mērķiem. Raugoties vēsturē, nav grūti atrast ļaunprātīgus Dieva vārda lietošanas gadījumus, kas arī nākotnē varētu atrast jaunus izpausmes veidus plašas sabiedrības un politikas mērogos. Piemēram, ”Gott mit uns” (”Dievs ar mums”) – uz iekarotāju uniformām un karogiem; vairāk nekā piecdesmit ar likumu piespiedu kārtā Baznīcai pieteiktu dievkalpojumu gadā par cara galmu. Dieva izmantošanas būtību uzskatāmi atklāj visvienkāršākie Bībeles piemēri. Atsauksim tos atmiņā, jo tie var mums palīdzēt saskatīt to ļaunumu, no kura neviens nav pasargāts un kas būtībā ir mēģinājums Dievu iejūgt savu laicīgo mērķu kalpībā. Lūk, liekuļi lūdzas! Bet ne jau tāpēc, lai atjaunotu sevī Dieva mīlestību, arī ne tāpēc, lai lūgšanā smeltos mūžīgās dzīves ķīlu. Viņi lūdzas tāpēc, „lai cilvēki viņus redzētu” (Mt 6,5). Šeit atklājas ne tikai liekulība, bet arī gaužām nepareizs priekšstats par Dievu. Šādi lūdzoties, Dievs tiek uzskatīts par elku, no kura var noslēpt to, kas notiek cilvēka sirdī. Ja cilvēks neieslēdz Dievu savā ierobežotajā iztēlē un mēģina savu sirdi atvērt patiesajam Dievam, tad viņš uzvedas pilnīgi citādi, pat tad, ja tas prasa lielus upurus. Atcerēsimies godīgo Zuzannu no Bībeles. Viņu nostādīja izvēles priekšā – vai nu izvēlēties ļaunumu, ļaujoties divu iekārē iekaisušu vīriešu grēcīgām seksuālām attiecībām, to paturot dziļā slepenībā, vai arī netaisnīgi tikt notiesātai uz nāvi par laulības pārkāpšanu tieši tādēļ, ka laulību netika pārkāpusi. Zuzanna izvēlējās mirt, piedzīvojot neizpratni, nosodījumu un vistuvāko cilvēku novēršanos. Ir vērts izstrādāt refleksu: kad sevi pieķeršu pie nelietīgas Dieva piesaukšanas, tūlīt sev pajautāšu – kurš no maniem izkropļotajiem uzskatiem par patieso Dievu noveda līdz šim grēkam? Piemēram, kaimiņu, kurš man gadiem ilgi krita uz nerviem, piemeklēja nelaime, bet es sevī jūtu apmierinājumu: lūk, Dievs viņu sodīja par to, ka viņš darīja man pāri! Šādā situācijā patieso Dievu esmu padarījis par atriebēju, kas atriebj pret mani vērstus pāri darījumus un nodrošina man labu pašsajūtu. Kādēļ rodas maldīgi priekšstati par Dievu, kas rada šādas neprātīgas domas? Tādēļ, ka vēl joprojām manas sirds dziļumus nav aizsniegusi labā vēsts, ka Dievs ir Mīlestība. Dievs jau Vecajā Derībā pavēl palīdzēt ienaidniekam, ja tam ir nomaldījies auns vai ēzelis, bet es, kas zinu Kristus likumu, nespēju izrādīt līdzjūtību pat tad, kad viņu pašu piemeklējusi nelaime. Droši vien tad, kad šis kaimiņš mani kaitināja, es nespēju saskatīt to, ka viņš, ja tiešām darīja ļaunu, arī pats sev, šādi rīkojoties, nodarīja lielu pārestību. Iespējams, neesmu sapratis, ka Evaņģēlijs par Labo Ganu, kas meklē pazudušo avi un iežēlojas par tās garīgo postu, attiecas ne tikai uz mani, bet arī uz manu neciešamo kaimiņu. Droši vien es viņā saskatīju nevis mazliet nomaldījušos avi, bet pašu sātanu. Minētajā piemērā esmu ietvēris būtisku novērojumu, proti, īpaši iedarbīga metode, kas palīdz atteikties no mēģinājumiem pakļaut Dieva autoritāti sev, ir mīlestība pret tuvāko, kā arī pret to tuvāko, kuru mīlēt nav viegli. Būtībā otrais bauslis ir ļoti cieši saistīts ar tuvākmīlestības bausli. Kā gan lai es spētu atturēties no priekšmetiskas apiešanās ar tuvākajiem, ja mēģinu pat Dievam uzkundzēties? (Turpinājums sekos) Tulk. Kaspars Zagorskis †
 |
