Savos spriedumos par otru cilvēku, es varu ļoti viegli kļūdīties. It īpaši mūsu laikos, kad cita cilvēka tikums, gandrīz vai spontāni mūsos izraisa šaubas un aizdomas. Mēs tik naski citiem piedēvējam ko sliktu. Taču pieņemsim, ka otrs cilvēks patiešām dara ko sliktu. Vai arī tad mēs viņu nedrīkstam tiesāt un nosodīt? Lūk, izvērtēsim divas pilnīgi dažādas attieksmes pret ļaunu rīcību. Vispirms padomāsim, kā mēs reaģējam un kāda ir mūsu attieksme pret to ļaunumu, kuru nodara mūsu pašu bērns. Vai tā dēļ mūs nepārņem sirdssāpes, vai mēs par savu bērnu nesākam vairāk lūgties? Mēs cenšamies atrast veidu kā ar viņu par to aprunāties, vai izdarīt kaut ko citu, lai bērns no ļaunā novērstos un atgrieztos uz Dieva baušļu ceļa. Lūk, šāda nostāja pret otra cilvēka ļaunu rīcību, būtu kaut kas ļoti svētīgs, jo tās būtu rūpes par šī cilvēka labumu, vēlme palīdzēt viņam laboties. Žēl tikai, ka šādā veidā mums reti gadās reaģēt attiecībā uz cilvēku ļaunumu, kas nav mūsu ģimenes locekļi. Diemžēl visbiežāk attiecībā uz svešu cilvēku ļaunumu mūsu nostāja ir diezgan nejauka, reizēm pat esam it kā apmierināti, ka otrs ir izdarījis ko sliktu un mēs varam viņu nosodīt. Pārsvarā tā arī ir, ka šādās situācijās, kad svešie dara ļaunu, mēs īpaši neuztraucamies un mums pat nerūp meklēt iespējas, kā šiem cilvēkiem palīdzēt laboties. Ja mēs vērīgāk ielūkosimies paši sevī, kas ar mums notiek tad, kad kritizējam un nosodām citus, nereti var izrādīties, ka citu tiesāšana un nosodīšana ir veids kā radīt labu iespaidu par sevi. Lieta ir tāda, ka citu nosodīšana pasauli nepadara labāku, bet gan ļaunāku. Arī mēs paši, pieraduši citus tikai kritizēt un nosodīt, pārstājam strādāt pie sevis un pārtraucam garīgi attīstīties, bet no cilvēkiem, kas dara ļaunu, mēs norobežojamies ar vienaldzības un naidīguma mūri. Citiem vārdiem sakot, ja tiesājam un nosodām citus, tad mēs paši esam pelnījuši tiesu un nosodījumu. Katedrāle.lv | 
