Šis bagātais cilvēks sagrēkoja „vienīgi” ar to, ka bija pilnīgi vienaldzīgs pret nabagu, kas gulēja pie viņa pils durvīm, ka pat suņi Lācaram izrādīja lielāku žēlsirdību nekā šis bagātnieks. Tas ir liels grēks, ja cilvēks nedara itin neko, lai mazinātu ciešanas un bēdas sev apkārt, it īpaši, ja viņam ir iespējas to darīt. Evaņģēlijs sniedz tikai šī nabaga vārdu, bagātnieks tajā ir atstāts bez vārda. Parasti gan ir otrādi: šīs pasaules vareno vārdi ir visiem plaši pazīstami, bet anonimitāte ir nabago liktenis. Taču Dievs par katru no mums zina visu patiesību, tādēļ Viņa spriedums par mums ir atšķirīgs, reizēm pat radikāli atšķirīgs no cilvēku spriedumiem. Kā saprast Jēzus teikto, ka cilvēki, kas neklausās Dieva vārdu, neieticēs pat tad, ja atnāks brīdināt kāds no mirušajiem? Jo ieticēt nozīmē daudz vairāk nekā tikai atzīt patiesību. Ieticēt nozīmē atvērt savu sirdi mīlestībai un veltīt sevi Dievam un uzticībā pildīt Dieva baušļus, no kuriem svarīgākais ir mīlestības bauslis. Mīlestība nevar būt tur, kur ir bailes. Kas noniecina mīlestību, tā sirds nemainīsies arī tad, ja viņš sastaptos ar kādu no mirušajiem. Katedrāle.lv | 
